Stāsti
Izglāb dzīvību, dalies ar savu stāstu!Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
Sūti arī savu pieredzi ar ginekologiem grūtniecības laikā!
Ovens... Patiess stāsts:
"Daudzi no jums jau zina, ka es nekautrējos runāt par saviem mazbērniem. Nu mums ir vēl viens - Ovens Džims Lembs -, Hīteras un
Ārona dēls. Diemžēl Ovena dzīve bija tikai 21 nedēļu gara, ko viņš pavadīja mātes miesās.
Viņam bija attīstījies ļoti liels audzējs un bija vajadzīga pirms dzimšanas operācija. Taču audzējs bija tik ļoti pārņēmis ķermeni un
asinsvadus, ka viņa mazā sirds neizturēja.
Mēs esam ļoti pateicīgi par ķirurgu
komandu, kas rūpējās par Hīteri un Ovenu. Viņi vienmēr pret Ovenu izturējās kā pret mazu cilvēku. Viņi runāja par viņu kā par
“bērniņu” un, kad uzzināja vārdu, sauca viņu par Ovenu. Viņam tika dotas nomierinošas zāles caur māti un pretsāpju līdzekļi tieši, lai
veiktu operāciju. Viņam tika dotas zāles, lai stabilizētu viņa sirdi. 20 minūtes tika veikta sirds masāža, līdz ārsti padevās neizbēgamajam.
Māsiņa Ovenu nomazgāja un ietina viņu mazā jaundzimušo sedziņā un uzlika viņam
mazu cepurīti. Viņš tika atnests Āronam, kamēr mēs gaidījām Hīteri atgriežamies palātā. Pēc kāda laika viņš iedeva mūsu mazdēlu paturēt rokās man. Ovens bija tikpat silts kā asaras, kuras ritēja pār mūsu vaigiem un, ja tā drīkst teikt, ļoti jauks. Es mazliet atbīdīju sedziņu un turēju viņa mazo rociņu. Viņa pirksti bija ļoti gari, slaidi un trausli. Arī viņa kājas bija ļoti garas. Esmu pārliecināts, ka viņš būtu bijis slavens basketbolists.
Es esmu turējis rokās divdesmit nedēļu “Touch of Life” bērniņu modelīšus simtiem reižu, kad rādīju tos vidusskolēniem auditorijās vai pirmsskolas bērniem, kuri sēdēja uz grīdas. Tas vairs nekad nebūs kā iepriekš. Es apzinos, ka ar gadiem esmu kļuvis nejūtīgs pret realitāti, ko šis modelītis attēlo. Paldies tev, Oven, ka atgādināji man šo realitāti. Paldies tev, Oven, ka atjaunoji manī svarīguma sajūtu tam, ko mēs, “Luterāņi Dzīvībai”, darām.
Es tinu Ovenu atpakaļ viņa sedziņā un man bija jāpaceļ viena no viņa rociņām, lai to pareizi novietotu. Pēkšņi es pieķēru sevi, sērojot par citiem “Oveniem”, kuriem šādas
rociņas tika izrautas no viņa vai viņas mazā ķermenīša abortā, jo apkārtējie teica “Tas ir
labi”, “Tās ir tavas tiesības”, “Tev patiesībā nav izvēles”. Paldies tev Oven, ka atkal atgādināji man, cik šausmīgs ir aborts.
Drīz pēc tam viens no ārstiem ienāca, apskāva Āronu un teica: “Jūs zināt, tas, kam es ticu, zina, kā ir zaudēt dēlu.” Jā, Viņš
zina! Un Viņš zina, kā tas ir atgūt dēlu caur augšāmcelšanos. Tieši tādēļ mēs mēs varam stāties pretī visām nelaimēm mūsu dzīvē ar
dzīvu cerību (1. Pētera 1:3).
Es esmu pateicīgs, ka Kungs man ļāva tev pieskarties, Oven. Bet tu mani aizskāri tā, kā, iespējams, spēšu tev izstāstīt tikai pēc augšāmcelšanās. Paldies tev, Oven."
Māc. Dr. Džims I. Lembs, Lutherans For Life izpildirektors ASV.
Tulkojumam izmantots “Lutherans for Life” materiāls.
Vēstule no mazulīša.
"Mīļo māmiņ! Šodien pie mums atlidoja stārķi. Es zināju, ka viņi atlidos, jau nedēļu pirms tam..es gatavojos. No paša rīta izvilku savu čemodānu, saliku tur visas savas mantas. Pēc tam izlēmu mazliet iekost pirms ceļa, jo tas solījās būt ļoti garš. Bet es mazliet aizkavējos un kad atskrēju atpakaļ, stārķi jau bija debesīs...
Mammīt, piedod man, es zinu, cik ļoti Tu mani gaidi, pārdzīvo - kad tad es beidzot atlidošu, bet manis kā nav, tā nav. Tāpēc, es uzreiz izlēmu Tev uzrakstīt vēstuli un pastāstīt, kā mēs, mazuļi, te dzīvojam, savu stārķi gaidot.
Manu mīļo mammīt! Tu tikai neuztraucies, es te neesmu viens pats, mūs te ir tūkstošiem, milijoniem, pat saskaitīt nevar. Un visi gaida savu stārķi. Daži mazuļi ir tik nepacietīgi, tik ļoti grib nokļūt pie saviem vecākiem, pēc iespējas ātrāk, ka pierunā atlidojušos stārķus viņus aizvest. Nu, un stārķi jau atteikt nevar, viņi ir ļoti labsirdīgi un arī darbs viņiem tāds. Tad mēs pavadam šos mazuļus un ļoti ceram, ka vecāki viņus jau gaida. Bet gadās arī tā, ka viņu vecāki paši ir vēl gandrīz bērni vai arī, ka mammītes ne pārāk labi jūtas un pagaidām nevar pieņemt mazuļus, un tad nākas no viņiem atteikties. Mammīt, ja vien tu redzētu - cik bēdīgi ir šie mazuļi, kas atgriežas. Mēs, kā vien varam, cenšamies viņus nomierināt, uzjautrināt. Jo mēs visi taču zinam, ka pēc kāda laika šie mazuļi atkal dosies pie vecākiem, kuri, nu viņus jau gaida.
Mammīt, Tu man esi tāda smieklīga, tici dažādiem savādiem ticējumiem. Jau knupīti esi sagatavojusi. Māmiņ, patiesībā, es jau sen esmu izvēlējies tieši Tevi, manu mīļo, labo, jauko mammīt. Un atnākšu tieši pie Tevis. Jau pavisam drīz. Bet ja Tev tā patīk un ir vieglāk, pērc vien tos knupīšus, adi man zeķītes un cepurītes, varbūt patiešām tas kaut kādā veidā pasteidzinās mūsu stārķi.
Manu mīļo māmiņ, Tu tikai nepārdzīvo par mani, ne raudi, neskumsti. Nākošreiz es nepalaidīšu garām savu stārķi. Tad jau labāk izsalcis atlidošu! Tu mani pabarosi, to es zinu. Es, māmiņ, kā uzsēdīšos uz stārķa, uzreiz Tev nosūtīšu telegrammu ar divām svītriņām un Tu uzreiz zināsi, apmēram kuros datumos mani gaidīt.
Bet tiksimies mēs ar tevi Iepazīšanās Mājā, tur parasti visas mammas sagaida savus mazuļus. Kaut arī es vēl pateikt to nemācēšu, bet es paskatīšos Tavās maigajās acīs, un Tu uzreiz sapratīsi cik ļoti ES TEVI MĪLU, MĀMIŅ.
Uz drīzu tikšanos,
Tavs Mazulītis"
Mārgareta:
Kad Hilarija un Džons gaidīja savu pirmdzimto, grūtniecības laikā ārsti atklāja, ka mazulim ir Edvarda sindroms – ģenētiska slimība, kas izraisa smagus strukturālus sirds, smadzeņu un nieru defektus, kas nav savienojami ar dzīvību. Neskatoties uz baiso diagnozi, vecāki izlēma, ka mazulītei jāpiedzimst. Margareta nāca pasaulē īsi pirms Ziemassvētkiem un ar saviem vecākiem kopā bija divas dienas…
Hilarijas stāsts ir par šīm sāpju un mīlestības pilnajām dienām.
...
Nebija ne skaņas, ne raudu, tikai klusi šņuksti, kad vecmāte ielika viņu manās rokās. Mūsu Margareta. Bijām gaidījuši viņu tik ilgi. Nopietnām, lielām acīm viņa skatījās tieši uz mani. Ir grūti un mulsinoši būt tikko dzimušam te ārā, pasaulē, es nodomāju.
Ārsts maigi nomurmināja: “Dažas minūtes vai dažas stundas…”Kā gan to sadzirdēt, ja skaties uz savu pirmdzimto, kura trīc un ir plati atvērusi acis. Tu tikai pamani, ka viņai ir tumši pelēkas acis un brīnišķīgi roku un kāju pirkstiņi.
Katra piedzimšana ir atšķirīga, es zinu. Pieredzes nevar salīdzināt. Mums nebija sagatavots nekas, kas vēstītu par mūsu meitas ierašanos – ne bērna kopšanai paredzētās lietas, ne tās krāsainās nevajadzīgās lietiņas, kuras jaunie vecāki iepērk vairumā. Mēs vienkārši negribējām, lai PĒC TAM būtu jāredz šīs lietasmājā- tukšs šūpulis, neizmantotas rotaļlietas, rokasgrāmatas, kas stāsta, kā apieties ar bērnu.
Mazulīte vēl spārdījās un kūleņoja manā vēderā, kad mēs devāmies uz zīdaiņu kapsētu, lai izvēlētos miera vietu, kur viņa dusēs, kad būs noticis neizbēgamais. Es redzēju sarakstu ar vārdiem un datumiem un prātoju, nez, vai viņas vārds būs 2013.gada sarakstā vai kā pēdējais 2012.gadā?
Uz slimnīcu mēs devāmies ar milzīgām bažām, ka, iespējams, nekad neredzēsim savas mazulītes acu krāsu. Bet viņai tas izdevās. Par spīti drūmajām izredzēm. Cilvēki jautā, kāda viņa bija. Margareta bija mūsu prieks šīs divas tik ļoti īsās dienas. Viņas vajadzības būtībā bija tādas pašas kā jebkuram bērnam: viņu vajadzēja barot un mainīt autiņus, turēt siltumā. Viņai vajadzēja sajust mīkstu audumu pie ādas. Viņai vajadzēja dziedāt.
Visvairāk par visu, mazulītei vajadzēja cilvēka pieskārienu: vislaimīgākā viņa bija kāda rokās. Viņu acīmredzami tas nomierināja. Viņa, šķiet, katru uzskatīja par sava veida šūpuļtīklu un mēs atteicāmies no sava vecāku īpašnieciskuma un lāvām katram apmeklētājam viņu paturēt rokās. Kāpēc gan nedalīties? Viņai nebūs daudz laika mīlestībassaņemšanai.
Mēs zinājām, ka vērtīgs būs katrs ar Margaretu pavadītais brīdis, bet pats labākais izrādījās pilnīgi negaidīts. Lielāko ciešanu un emocionālās spriedzes laikā, kad, kad instinkti bija haosā un visas jūtas dumpojās, Margareta lika mums ne tikai pasmaidīt, bet patiesībā smieties.Es biju iedomājusies, ka viņa būs slima un bezspēcīga, bet nekad, ka viņai būs tik uzjautrinošas grimases. Reizēm viņa izskatījās vismaz 1000 gadus veca un gudra, un reizēm – tikko piedzimusi un pilnīgi brīva.
Mazulīte necieta. Nebija ne injekciju, ne kādu medicīnisku procedūru,bija tikai brīnišķīgs komforts un aprūpe mums visiem trim un kopā pavadīts laiks. Mūsu ļoti mazā meitenīte palika kopā ar mums visu laiku un mēs guvām tik daudz no katra trauslā brīža.
Nākamajā dienā pēc Margaretas piedzimšanas bija mūsu pirmā kāzu jubileja. Nekad pat savās vismežonīgākajās domās nebiju iedomājusies, ka varētu būt šeit. Slimībā un veselībā…. Mums toreiz tas tika pateikts tik jautri…
Otrajā dienā no slimnīcas devāmies uz aprūpes namu. Tur notika kaut kas tik brīnišķīgs,kaut kas, ko mēs lolosim vienmēr. Es nedomāju, ka tas varētu būt noticis jebkur citur. Ņemot vērā visas dažādās emocijas, ko pieredzēju iepriekšējo deviņu mēnešu laikā, negaidīju, ka es gribētu justies lepna. Necerēju, ka svešinieki varētu teikt jaukas lietas par Margaretu. Daži varbūt domāja, ka viņas dzīvē nav vērts neko gaidīt, jo viņa tāpat nomirs. Kāds varbūt mūs žēloja.
Kāds vīrietis aprūpes nama gaitenī pienāca pie mums un, palūkojies uz mazo vīstoklīti, teica: “Viņa ir tik skaista. Viņa ir perfekta.” Viņš neteica: “Man ir tik žēl, ka viņa mirst.”
Sieviete, kas gāja aiz viņa, paskatījās tieši uz mani un teica: "Viņa ir dāvana - īsta dāvana." Vārdiem bija svars. To svars gandrīz pārsteidza mani. Es pamāju caur pēkšņi izsprāgušajām asarām.Visas mātes agrāk vai vēlāk izjūt lepnumu, tobrīd arī es. Pirmo un pēdējo reizi.Nebūs citu brīžu, piemēram, lepnuma par zinātnes vai sporta sasniegumiem, ne lepnuma par meitenes gadiem, ne kāzu plānošanas, nekā no tā, kas tiek dalīts no sirds uz sirdi starp vecākiem un bērnu.
Tas ir tā. Jūs ņemat to, kas tiek piedāvāts. Jūs neatsakāties no dāvanas, pat ja tā nav tāda dāvana, kādu jūs gaidījāt.
Tā bija brīnišķīgākā pieredze, ko es nekad nenovēlētu nevienam citam. Svešinieki bija pienākuši, lai pateiktu mūsu mirstošajai meitai, ka viņa ir skaista. Kas vēl ir piebilstams? Viņa bija skaista.
Margareta nomira vēlāk vakarā, mūsu rokās, neiepazinusi neko citu kā vien mīlestību.Kad mums ar Džonu jautā, vai tas bija tā vērts, mēs atbildam – protams, viņa bija mūsu bērns.Dažreiz ir sāpīgi atrast sabojātas lietas. Dažreiz ir sāpīgi saprast to, ko mēs nevaram darīt. Mēs esam tik aizņemti, lai sakārtotu lietas, risinātu problēmas, uzlabotu rezultātus. Mums vienmēr ir kaut kas, kas palīdz – tablete, draugu draugi, internets, eksperts, ārsts, tehnoloģija…Bet dažreiz tā visa nav un mums jāatzīst sava bezspēcība. Mēs nevaram tādiem bērniem kā Margareta iedot izglītību vai viņus izārstēt. Bet mēs varam dot viņiem kaut ko daudz labāku. Parādīt, cik ļoti gaidīti viņi ir. Un sniegt mazliet mīlestības.
Avots: Irish Independent
Linda:
Dainas ieteikums ginekologiem:
ir video, ir afišas, ir grāmatas, ir prese, ir datora ekrāns, ir draugi, ir ģimene, kur apjukusī grūtniece smeļas padomus, informāciju, atbalstu u.c., bet šāda TAUSTĀMA lellīte, ko viņa paņemtu savās rokās kaut uz dažām minūtēm, sakairinātu citas maņas, jūtas, domas un viņa ACI PRET ACI sastaptos ar to, par ko viņai jāizlemj šobrīd.
Diemžēl, pati esmu gājusi cauri tam murgam (vēl joprojām sajūta, ka nekad netikšu galā ar garīgajām sekām..) un man no tiesas pietrūka šādas REALITĀTES klātbūtnes - redzēt un pataustīt TO, ko grasos nogalināt..nevis mistisku šūnu kopumu, peldošu kaut kur manā ķermenī..
Lellītes iedošanu grūtniecei es iztēlojos kā neuzkrītošu darbību - bez informatīvas lekcijas no ginekologa puses - vienkārši vizītes beigās viņš uzdāvina lellīti un sieviete/meitene tālāk dara ar to, ko pati vēlas. Bet galvenais - iedot to viņai rokās.
Annas stāsts:
Anna ar bērnu zem sirds ir piedzīvojusi elli zemes virsū. Uz brīdi viņai izdevās pabūt paradīzē, kas izrādās, ir tepat līdzās. Tagad viņa atkal ir izvēles priekšā.
Pietika ar vienu nakti
Ar Juri dzīvoju kopā pēdējos piecus gadus. Mēs īrējām dzīvoklīti Bolderājā, mums bija normālas attiecības. Krīzes laikā abi zaudējām darbu, tāpēc nācās pārcelties pie Jura mammas uz viņas dzīvokli Purvciemā. Sākās nesaskaņas, un Jura mamma aizgāja padzīvot pie meitas, ļaujot mums būt divatā. Darba nebija, naudas nebija, ēdiena nebija, par dzīvokli krājās parādi. Mājas pagalmā, kur pulcējās Jura draugi, tika lietotas narkotikas. Kas tik viss tur nebija! Tajā melnajā bedrē iekritām arī mēs. Man maksāja par "kājām" jeb narkotiku piegādi, un par šo naudu varējām paēst. Protams, iejaucās policija. Notika divas tiesas, kurās man piesprieda nosacītu sodu par narkotiku lietošanu un glabāšanu, jo policijai atdevu visu, kas bija pie manis.
Ar skandālu pametu Jura mājas, nonācām pat līdz kautiņam. Zvanīju mammai, raudāju un lūdzu, lai viņa ar tēti paņem mani pie sevis, kur dzīvo arī mana divdesmit gadus vecā māsa. Aizbraucu pie vecākiem uz Ulbrokas dzīvokli, bet ar tēta pieteiktu noteikumu, ka man ātri ir jāatrod darbs, dzīvoklis un jādzīvo atsevišķi, jo esmu pieaudzis cilvēks. Šad tad par to atgādināja arī mamma.
Iestājos darbā, bet alga bija 80 lati mēnesī, par kuru dzīvokli īrēt nesanāca. Salabu ar Juri, abi atjaunojām attiecības un aizgājām dzīvot uz pamestām mājām, kurās bija tukši dzīvokļi. Tuvojās rudens, kad mēs atkal pamatīgi sastrīdējāmies un izšķīrāmies. Tajā brīdī man izpalīdzēja māsīca, kura dzīvoja laukos. Taču uz viņas kakla dzīvot negribēju, tāpēc drīz vien sāku meklēt darbu laukos. Pastrādāju viesu namā Vidzemē, kur bija nenormāli rupjš saimnieks, bet, kad sapratu, ka naudu nedabūšu, aizbēgu no turienes. Pēc sludinājuma atradu darbu Kurzemes pusē, kur vientuļam vīrietim vajadzēja palīgu saimniecības darbos, taču izrādījās, ka viņam padomā arī seksuālas izpriecas. Pēc pāris dienām aizgāju arī no turienes, atgriezos pie vecākiem Ulbrokā.
Kamēr mēģināju iekārtoties dzīvot laukos, no Jura drauga saņēmu ziņu, ka Juris ietupināts cietumā uz astoņiem mēnešiem. Man kļuva viņa žēl un aizrakstīju viņam vēstuli. Mēs sākām sazvanīties, bet, kad es atgriezos Rīgā, aizbraucu pie viņa uz cietumu uz vienu nakti. Ar to pietika, lai mums pieteiktos bērniņš.
Viņš cietumā, es pie vecākiem. Ko darīt?
Bija noticis tas, ko mēs ar Juri tik ļoti gribējām attiecību sākumā, kad abi īrējām dzīvoklīti Bolderājā. Taču prieku par gaidāmo mazuli aizēnoja bailes un izmisums. Viņš cietumā, es pie vecākiem. Ko darīt? Nolēmu taisīt abortu.
Mana draudzene pirms gada bija taisījusi abortu Dzemdību namā par 100 latiem, bet man bija tikai 80 lati. Lūdzu, lai Juris palīdz dabūt naudu, jo laiks iet un drīz būs par vēlu. No māsas dabūju labu ginekologu, kad ritēja jau teju 12. grūtniecības nedēļa. Aizgāju, izstāstīju visu, kā ir, un lūdzu palīdzēt atrast vietu, kur var uztaisīt abortu par 50 latiem, jo man vairāk nebija. Daktere pateica veselības centru, kur laikā līdz 10. nedēļai abortu var izdarīt par 47 latiem. Aizbraucu uz turieni, bet velti. Man atteica – nācu par vēlu. Kur es tikai nebiju, meklēju pat slimnīcas, kur taisa mākslīgās dzemdības, bet viss velti. Es sapratu, ka man būs nenormāli grūti, un es nezināju, kā varēšu izdzīvot.
To, ka ar mani kaut kas notiek, manīja arī mamma. "Tu esi stāvoklī?" viņa man jautāja. "Jā," atbildēju. "Nu tad ej uz turieni, kur bērnu dabūji! Es tevi redzēt vairs negribu. Es visu laiku tev centos palīdzēt, bet tu man uzspļāvi un tētim arī. Tagad tiec galā pati!"
Labi, ka bija rudens un bija āboli
Mani izdzina no mājām. Paliku bez darba, kur pat nepaspēju pateikt, ka esmu stāvoklī. Abortu taisīt vairs nevarēja. Bērna tēvs no cietuma jau bija iznācis, bet palīdzības nekādas. Pēkšņi sanāca tā, ka vienu no narkomāniem saņēma ciet, un viņš sava dzīvokļa atslēgas atstāja Jurim. Aizgāju dzīvot uz turieni – vienistabas dzīvokli, kuram tualete kāpņu telpā, pa krānu tek tikai aukstais ūdens, gāzes un elektrības nav. Piedevām tur visu laiku citi narkomāni ložņāja šurpu turpu. Arī es sāku lietot narkotikas.
Es biju viena, bez naudas un ēdiena. Labi, ka bija rudens un bija āboli. Staigāju, lasīju ābolus, un ēdu tos, lai bērnam vismaz kaut kas tiktu. Un es nenormāli daudz raudāju.
Tā kā lietoju narkotikas, man vajadzēja staigāt uz probācijas dienestu. Paldies Dievam, ka tur bija tik labi cilvēki un man palīdzēja, viņi sazinājās ar "Pakāpieniem", kur ir bēbīšu mājā grūtniecēm un māmiņām ar bērniņiem līdz sešu mēnešu vecumam. Tā es aizbraucu uz Tukumu un iepazinos Viljamu un Danu Šulciem. Pilnīgi sveši cilvēki man palīdzēja vairāk nekā tuvinieki. Es no pateicības sēdēju un raudāju. Pāris nedēļās nokārtoju vajadzīgos dokumentus, man bija jābrauc uz infektoloģijas un donoru centru, es iestājos grūtniecības uzskaitē, ko nebiju darījusi, jo medicīnas pakalpojumiem nebija naudas. Dabūju izziņu no sociālā dienesta. Es darīju visu, lai tikai ātrāk nokļūtu uz "Pakāpieniem". Uz turieni es aizbraucu 24. decembrī un pēc piecām dienām – 29. decembrī man piedzima puika. Brīnišķīgs un pilnīgi vesels puika, nesakoties uz visu to, ko viņam reizē ar mani nācās pārciest.
Laimīgās dienas "Pakāpienos"
Vīrs atbrauca otrajā dienā. Kad viņš pateica savai mammai, ka viņai piedzimis mazdēls, Jura mamma pret mani izmainīja savu attieksmi un aicināja, lai braucu dzīvot pie viņiem. Juris solīja uztaisīt remontu un darīt visu, kas vajadzīgs. Taču viņš neizdarīja absolūti neko. Arī Uz Tukumu viņš ne reizi neatbraucu, es braucu ciemos uz Rīgu.
Taču "Pakāpienos" man palīdzēja ar visu, kas vien bērniņam un man bija vajadzīgs. Es nezināju, ka pasaulē ir arī tādi cilvēki kā Viljams un Dana. Mēs ar dēliņu pie viņiem jutāmies kā paradīzē. Tur bija viss, ko mums vajadzēja. Tur bija silti, klusi, mierīgi. Es tur nedzirdēju nevienu skaļāku vārdu. Mēs bijām paēduši, izgulējušies, atpūtušies. Es savu puisīti baroju ar krūti un visu uzmanību varēju veltīt tikai savam mīlulītim.
Seši mēneši, ko pavadīju "Pakāpienu" bēbīšu mājā, bija mīlestības un laimes pilns laiks. Kad bērniņš sāka rāpot, atgriezāmies Rīgas dzīvoklī pie Jura mammas. No "Pakāpieniem" bērniņam iedeva līdzi pilnīgi visu, kas mums vajadzīgs, sākot ar bērnu drēbītēm un beidzot ar veļas mašīnu, pārtinamo galdiņu, zirdziņu, krēsliņu, skapīti, kur salikt bērna drēbītes. Es atbraucu pie Jura ar desmit mantu kastēm.
Solījumi bijuši tikai tukši vārdi
Kad ienācu Purvciema dzīvoklī, aplaidu saktu visapkārt un sapratu, ka pilnīgi nekas nav mainījies. Remonts un visi pārējie solījumi ir bijuši tikai tukši vārdi. Šeit esam jau mēnesi, bet bērna drēbītes joprojām stāv kastēs, kurās tās atvedām. Pa šo laiku mēnesi viņš mums ar dēliņu neko nav nopircis, toties ir atsācis lietot narkotikas. Es gatavoju ēst, tīru māju, pieskatu bērniņu un neviens man neko nepalīdz. Tuvojas ziema, bet dzīvoklis, kurā ir malkas apkure, jau tagad ir mitrs. Ejot gulēt, jūtu, ka palagi ir mikli. Dēliņš guļ ratiņos, jo viņam citur nav, kur gulēt. Mēs ar Juri atkal strīdamies, un man ir sāpīgi, ka viņa mamma nostājas viņa pusē.
Dēliņam vajag mieru un mīlestību, bet viņš ir spiests klausīties, kā mēs strīdamies un kā Juris kliedz. Man ir bail, ka arī es neiekrītu atpakaļ tajā bedrē, kurā jau biju. Tikai dēliņš mani no tā attur.
Es gribu tikt projām no šīm mājām, un neviens arī īpaši nealkst mūs tur paturēt. Vērsos sociālajā dienestā pēc palīdzības, bet likumi izveidoti tā, ka viņi nevar. Vecāku dzīvoklī Ulbrokā esot trīs istabas un kvadratūra uz cilvēku esot pietiekama. Tas, ka man ir sava ģimene un ar vecākiem nav vispār nekādu kontaktu, nevienu neinteresē. Mēnesī es saņemu 50 latus, ar kuriem pat paēst nevar. Juris nestrādā, bet likums paredz, ka šādā situācijā viņam ir jādod man 30 lati mēnesī. Viss, ko sociālais dienests var palīdzēt, ir piešķirt man ik mēnesi piecus latus...
Ir skaidrs, ka jāmeklē cits risinājums. Uzzināju, ka Cēsu pusē ir vieta, kur var dzīvot māmiņās, kuru bērniņi ir vecāki par sešiem mēnešiem. Darīšu visu, lai savam dēliņam sagādātu normālus dzīves apstākļus!
(www.aprinkis.lv)
Mammas stāsts:
Labdien,
Kādas mammas stāsts:
Es šo bērniņu ļoti vēlējos, ļoti gaidīju. Man jau bija liela meita-12 gadi, Viņam – puika 6 gadi. Un pašai 36 gadi. Tas notika un es biju ļoti priecīga par esošo grūtniecību, bet Viņš izrādīja vēsu attieksmi. Gāja dienas un ar katru reizi jutu Viņa nevēlēšanos redzēt šo mazuli. Piedāvāju Viņam nebūt vairs kopā, jo nevarēju pieņemt viņa attieksmi. Ziedi, piedošanas lūgšana, krišana uz ceļiem, lai tikai mēs neizšķirtos. Mīlēšot bērnu, tāpat kā mīl mani.....Tomēr attieksme palika vēsa ar noslieci man piedāvāt tomēr abortu. Man bija ļoti grūti un es nevarēju pieņemt kopumā savu ļoti lielo vēlmi redzēt bērniņu un viņa noraidīšanu.Tas man lika doties pie dakteres un lūgt aborta datumu. Pirmais tāds datums tika nozīmēts 3. janvārī, uzreiz pēc Jaunā gada, ARSā. Bet es labi apzinājos, ka man vēl ir laiks un katru mirkli varu to pārdomāt un nedarīt, tamdēļ laikam biju tik mierīga.
3. janvāris –abortu atteicu... Bet dienas gaitā, neatrazdama mieru un risinājumu, tomēr piezvanīju uz Dzemdību namu, kur sarunāju citu datumu –5.janvāri. Man atkal bija laiks padomāt.
5.janvāris. Dodos uz Dzemdību nama pēdējo stāvu, jūtos kā sastingusi, sēžu rindā, bet ceru, ka rinda nekad neies uz priekšu. Bet rinda tomēr kustās uz priekšu.
Esmu samaksājusi naudiņu un atrodos palātā, kur tāpat kā es, meitenes gaida šo operāciju. Abas sievietes, kas tur atrodas, runā par abortu tā it kā būtu atnākušas uz kafejnīcu. Jau daudzas reizes.
Un es atkal ceru, ka mani neizsauks pirmo, lai vestu uz operāciju zāli. Es tik ļoti ceru, ka mani neizsauks vispār.... Bet atveras durvis un māsiņa sauc manu vārdu. Es eju, bet kājas vispār neklausa....tādas sajūta, it kā būtu sasalusi un neko vairs nevaru padarīt...
Esmu operāciju zālē, dakterīte aicina mani uz lielā krēsla un tad es saprotu, ka, ja es tur apgulšos, mani iemidzinās un es vairs neko nevarēšu darīt, es vairs nevarēšu glābt manu bērniņu, ko es tik ļoti gaidīju.....Es aizsedzu seju ar rokām un teicu: “Es nevaru.” Dakterīte mani pasauca malā un lika visu izstāstīt kas un kāpēc. Viņas viedoklis bija: ja varēšu pati finansiāli bērniņu uzturēt, tad, lai es žigli dodos mājās.UN TĀ ES ARĪ DARĪJU. Viss tajā brīdī esošais mediķu personāls bija tik priecīgs, steidzami man atdeva iemaksāto naudiņu, ar smaidu uz lūpām nokārtoja visas formalitātes, lai tik es ātrāk varētu doties prom....
Tā bija manas Katrīnītes īstā dieniņa, kad devu viņa dzīvību...ES PATI.. Tikai vienīgi es... Atlikušos mēnešus man bija jāpavada ļoti mīlot manu mazulīti un darot to vienai.... Jo Viņa attieksme nemainījās līdz biju 8 mēnesī. Viņš ļoti mīl savu meitu, Viņš dievina Katrīnīti....Bet es pati...
Kad piedzima mana meitiņa, biju ļoti lepna un laimīga par to, ka devu viņai dzīvībiņu...par to, ka bija tik smagi, bet izturēju. Un tagad mums ir pati smaidīgākā, smukākā, žiglākā meitiņa pasaulē. Viņa ir tik atvērta un starojoša.
Biju satraukusies par meitiņa, kad viņa piedzima, jo zināju, ka bērniņš to visu juta, kas bija noticis šajos mēnešos un USG grūtniecības beigās uzrādīja problēmas ar sirsniņu mazajai meitenītei. Jā, tētis viņu negribēja. Bet, kad viņš mainīja savu attieksmi, arī sirsniņa bija kārtībā. Un tagad ir vesela, stipra, ņipra meitiņa. Es ļoti centos viņai dot daudz siltuma un mīlestības.
Kad redzu, ka viņa ir tik dzīvespriecīga, aktīva, enerģiska, tik bieži atceros, ka mans mazais cilvēciņš, kuram tagad jau ir 2 gadiņi un 9 mēneši varētu tagad nebūt šajā parkā. Pilnīgi nodrebu no domām vien. Protams, to ir grūti aprakstīt, jo tas, ko redzu un atceros ir daudz dziļāk un emocionālāk.
Es nezinu kādam jābūt iemeslam, lai taisītu abortu. Manuprāt, tāda iemesla nav. Bērniņš ne pie kā nav vainīgs. Viņš ir laimīgs un priecīgs, ka var dzīvot kopā ar mums.
Bērniņa stāsts...
Viņa bija vecmāte, kura gaidīja savu piekto bērniņu. Ārsti teica, ka bērnam būs lielas problēmas, gaidāmas smagas patoloģijas. Taču sieviete izlēma bērniņu saglabāt.
Pienāca laiks, bērniņš nāca pasaulē – mājās. Tā bija taisnība, viņa vainas nebija ar dzīvību savienojamas. Māte ietina bērniņu autiņā, maigi piesedzot viņa trūkumus, un katrs maziņo paauklēja – tētis, brāļi un māsas, un dziedot šupuļdziesmas ļāva bērniņam aiziet…raudot un mīlot…
MĀSAS STĀSTS
Anonīms meitas stāsts par māsiņas gaidībām ar pārdzīvojumiem, neziņu un humora devu...
"Izej laukā, šeit nedrīkst raudāt," klasesbiedrene sacīja manai draudzenei. "Bērni nedrīkst redzēt, ka tu raudi! "Mana draudzene nespēja noskatīties uz vecāku pamestajiem zīdaiņiem bērnu namā. Man savukārt visskumjāk bija domāt par kādu piecus gadus vecu meitenīti invalīdu ratiņos, kas bija paturēta šai mazo bērnu namā gadu ilgāk nekā paredzēts - cerībā, ka viņu adoptēs kāds turīgs ārzemnieks, kas ar nepieciešamo operāciju palīdzību viņai atdos spēju staigāt.
Lai gan bērna fiziskās spējas bija ierobežotas, meitenīte tekoši lasīja, raiti rēķināja un visu brīvo laiku pavadīja, pētot enciklopēdijas par dzīvniekiem.
Atgriezusies mājās, es pie pusdienu laika aizgrābti stāstīju par viesošanos bērnu namā. Pat izteicu neizpratni, kāpēc gan vecāki, kārtīgi izaudzinājuši divas meitas un trešo bērnu neplānojot, neapdomā adopcijas iespēju.
Vecākā māsa kā reiz nesen bija pārcēlusies dzīvot atsevišķi, tā ka arī istaba bērnam būtu... Neesam bagāti, taču arī trūkumu neciešam, vai tad tas nebūtu tā vērts - palīdzēt kādam, kam nav tik daudz dots kā mums?
Tēvs pauda retorisku izbrīnu, kāpēc meitai tā sagribējies māsiņu vai brālīti, bet citādi neviens no vecākiem neko neatbildēja. Acīmredzot šis temats viņus garlaikoja...
Krāsainais rudens savecēja, un mežonīgais vējš kokiem noplēsa lapas un zarus. Lielais vilku suns, izvests pastaigā, streipuļoja no koka uz koku, kamēr man bija ar rokām jāaizsedz ausis, jo likās, ka vējš izpūtīs cauri bungādiņām. Tomēr mājās rudens bija ienesis neparastu mieru. Vecāki, kuri parasti mēdza interešu atšķirības nokārtot enerģiskos strīdos, likās kļuvuši rāmi kā jēri un labprāt piekāpās viens otram pat svarīgos jautājumos.
Kāda paziņa pat izteica apbrīnu par saskanīgo pāri, kas teju nosvinējuši sudrabkāzas un pa ielu staigā, rokās sadevušies. Tik izteiktu māju sajūtu es sen nebiju piedzīvojusi, un vakariņu tēja kļuva par tādu kā svētbrīdi visai ģimenei.
Kādu dienu es zāļu plauktā nejauši ievēroju grūtnieču vitamīnu paciņu. Man radās kāda nojausma, taču izbrīnu es paturēju pie sevis. Laikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu tēvs ieaicināja mani blakus istabā un pastāstīja, ka pēc Jaunā gada mātei būs jādodas slimnīcā, jo viņa gaida bērnu, taču... ir nopietni šķēršļi. Ārsti uzstāj, ka jāveic aborts medicīnisku indikāciju dēļ, jo veselības problēmas rada lielu risku mātes dzīvībai, turklāt arī piektais gadu desmits nerunā par labu grūtniecības saglabāšanai.
Dzemdes kontrakcijas iepriekš nekonstatētu veidojumu dēļ (kurus operēt iespējams tikai aborta laikā) rada ne vien draudus bērna dzīvībai, bet arī milzīgu risku, ka kāds no veidojumiem plīsīs. Tas izraisītu mātes organisma saindēšanos - un tad kaut ko darīt jau būtu par vēlu.Vecāki jau no paša sākuma bija vienojušies cīnīties līdz galam. Māte, cik nu tas iespējams, nocietinājās pret pieredzējušās un talantīgās ārstes skarbajiem brīdinājumiem un daudz laika pavadīja lūgšanās.
Ārste sūtīja māti veikt ģenētiskās analīzes, lai noteiktu, vai bērnam nav kāda smaga ģenētiska kaite. Mātes atbilde bija: "Un - pat ja būs?" Ārste, noskaidrojusi, ka viņai ir jau divas meitas, neslēpa savu pārsteigumu, pareizāk sakot, šausmas par mammas stingro nostāju pret grūtniecības pārtraukšanu...
Neilgi pēc mammas iestāšanās slimnīcā negaidīti saslima un nomira mūsu uzticīgais draugs un biedrs - vilku suns. No visas sirds cīnījāmies par viņa dzīvību, taču Dievs viņam bija vēlējies labākus medību laukus. Es biju uzaugusi ar viņu kopā, un šis zaudējums radīja drūmu nolemtības sajūtu, kas mani nepameta ilgi. Arī mammai tas bija liels pārdzīvojums, neraugoties uz to, ka kāds cilvēks viņu mierināja, sakot - nāve paņēmusi suni mazā bērniņa vietā, lai viņš dzīvotu.
Kad māte gulēja slimnīcā, tad vismaz bija daļējs miers, ka viņa ir drošībā. Taču starplaikos viņa, neskatoties uz visiem apstākļiem, pilnīgi ļāvās savam grūtnieces trakumam. Tā, piemēram, viņa izslēdza telefonu un, sakot, ka dodoties pastaigā, pazuda uz visu vakaru. Tieši tad, kad tēvs bija paņēmis rokā telefonu, lai meklētu palīdzību pie glābšanas dienestiem, viņa rāmu sejas izteiksmi ienāca pa durvīm un brīnījās par brēku, ko sacēlusi mājās.
Kad apritēja grūtniecības sestais mēnesis, slimnīcā nācās pavadīt lielu daļu laika. Māte kā slīcējs pie salmiņa turējās pie domas, ka jāiztur pilni seši mēneši, jo tieši tā ir robeža, pēc kuras bērnam ar ārstu palīdzību ir iespēja izdzīvot ārpus mātes organisma. Kad šis laiks, par spīti ārstu viennozīmīgi negatīvajām prognozēm, tomēr pienāca, viņu gaidīja skumja vilšanās - bērna attīstība vairāk līdzinājās 4 mēnešu nekā pusgadu ilgai grūtniecībai.
Iespējams, pie vainas bija veidojumi dzemdē, kas auga reizē ar bērnu un apjomā tam līdzinājās. Nejaukais dvīnis ne tikai kavēja bērna attīstību, bet arī neļāva droši noteikt bērna dzimumu; tomēr ārsti izteica lielu varbūtību, ka maniem vecākiem būs trešā meita. Viņiem tas bija kā jauns pieturas punkts - viņi vienojās par bērna vārdu. Tas meitiņu padarīja par pilntiesīgu ģimenes locekli pēdējā instancē! Man bija māsa!
Es aizvien biežāk atcerējos bērnu nama apmeklējumu. Bērnus ar Dauna sindromu, kas bija atvērti un draudzīgi. Bērnus ar man nepazīstamām kaitēm, kas tos padarīja noslēgtus un agresīvus. Bērnus, kas nekad neiemācīsies runāt. Un meitenīti, kas nevarēja staigāt, bet kurai bija tik gaiša galva. Es domāju par to, kāda būs mana māsa, ja viņai būs lemts piedzimt. Tomēr tās nebija tikai skumjas domas. Iedomājoties, kā es pie rokas vedīšu mazo māsu, kurai ir kāda neārstējama slimība, manī nobrieda pat tāds kā lepnums. Varbūt vēlme pierādīt pasaulei savu stingro mugurkaulu un beznosacījumu mīlestību?
Mamma turējās stipri, taču, ultrasonogrāfijā ieraugot šaurībā saspiesto, nedabiski gareno bērna galvu, viņa izplūda asarās. Tētis uz to atbildēja, ierosinot izvēlēto bērna vārdu nomainot uz Olgalvīti... Smiekli bija vienīgais veids, kā atbrīvoties no smaguma sirdī, un arī mamma caur asarām sāka smieties līdzi.
Vispār mēs tajā laikā daudz plēsām jokus un smējāmies, un es biju no sirds pateicīga par šo debesu brīnumu - humoru. Kas gan cits mums atlika kā drūmi pasmieties par ārstu joprojām nemitīgi atgādināto "tīrīšanas" jeb "evakuācijas" iespēju. It kā bērns būtu kauna traips, kas nesaprotamu iemeslu dēļ jāevakuē uz drošāku vietu.
Es daudz lūdzu Dievu, lai iespējamā pataloģija nebūtu tāda, kas padarītu māsu agresīvu un noslēgtu. Lai būtu viegli viņu mīlēt. Par spīti tam, vēl nebija skaidrības par to, vai vispār šim bērnam tiks dota iespēja dzīvot. Nedrīkstēja pieļaut pat nelielu temperatūras paaugstināšanos, jo tas izraisītu nejauko veidojumu plīšanu un vispārēju organisma saindēšanos.
Dzemdes kontrakcijas vairs nepakļāvās nevienām zālēm - viss pieejamais bija izmēģināts! Kādu nakti, kad kontrakcijas kļuva stiprākas, tēvs kopā ar ģimenes draugu, devās uz Lietuvu, lai pēc ārstes ieteikuma iegādātos Gynipral, kas nezināmu iemeslu dēļ nebija iekļauts Latvijas zāļu sarakstā. Kas to zina, vai tas bija zāļu neaizstājams nopelns, vai arī Dievs ar labvēlību uzlūkoja mūsu izmisuma pilnos centienus, taču dzemdes kontrakcijas bija kā ar roku noņemtas! Mēs simtkārt pateicāmies debesīm, un pēdējo grūtniecības mēnesi mamma varēja pavadīt mājās.
Manā dzimšanas dienā mēs devāmies uz Lido, un mamma man pasniedza dāvanu no manas mazās māsiņas - mazmazītiņu, smalciņu sudraba gredzenu ar rotājumu trīslapu āboliņa formā. Nosmējāmies, ka maziņā no mammas mantojusi izsmalcinātu gaumi!
Kādā agrā vasaras rītā līdz ar pirmajiem saules stariem mani pamodināja īsi dūcieni, kas nāca no telefona. Parasti tādā agrumā ne gaisma, ne skaņa mani nespēj uzmodināt, taču šoreiz savādā kārtā roka pati pastiepās pēc telefona. Atkal un atkal pārlasot tēta atsūtīto ziņu, prāts pamazām noskaidrojās, un to pārņēma tik līksms prieks, ka gluži fiziski jutu - tūliņ krūtīs kaut kas plīsīs!
Ar atvieglojumu aptvēru, ka sagadīšanās pēc vecākā māsa šonakt palikusi pie mums, un paziņoju priecīgo vēsti arī viņai. Pat mani draugi dabūja ciest, jo arī dažus no viņiem es rīta agrumā pamodināju ar saviem priecīgajiem jaunumiem. Tas laikam bija egoisms, taču es nespēju šo prieku paturēt sevī - tam tur vienkārši nebija vietas!
Tagad mana mazā māsa jau iet sākumskolā. Viņa ir ne tikai pilnīgi vesela - slava Dievam! -, bet arī apveltīta ar lielām prāta spējām, nosvērtību un muzikālām dotībām. Mani vecāki vēl joprojām viņai palaikam vaicā: "Kur tu biji, kad tu nebiji!?" Visus šos gadus māšelei tā šķitusi varen laba asprātība. Taču mēs saskatāmies un viens otram no acīm nolasām stāstu, kas aiz šiem vārdiem slēpjas.
Mīlestība ir visaugstākais aicinājums, un īstu laimi var iemantot tikai tas, kas to nenoraida.
(Pārpublicēts no www.sieviesuklubs.lv)
Lāsma(14 gadu):
Ļauj man piedzimt, mamm!
" Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, biju šokā. Pateicu draugam, viņš tikai pasmējās. Ko darīt? Abortu? Bet es jau no mazotnes zināju, ka nedrīkst taisīt abortu. Ja jau es esmu piedzimusi, tad arī manam bērnam ir jāļauj piedzimt. Nedrīkstu savu bērnu nogalināt. Un vēl man sirdī iekrita kādas kundzes teiktie vārdi, ka dārgākā dāvana, ko sieviete var saņemt dzīves laikā, tas ir bērns. Tā nu es paliku pie domas, ka dzemdēšu. Bērnu namā palikt vairs nevarēju un ierados misijas "Pakāpieni" "bēbīšu mājā". Te kopā ar mani bija arī citas meitenes, kurām jau bija bērni, es gaidīju savējo. Kad nāca dzemdību laiks, biju ļoti, ļoti nobijusies. Kad nākamajā dienā pēc operācijas man atnesa Aleksīti, jutos ļoti laimīga. Sliktākais ar mani bija vēlāk. Es īsti nesapratu, kas ar mani notiek. Man gribējās brīvību, bet kādu, pati īsti neizpratu. Brīžiem biju nomākta, brīžiem depresīva. Man ļoti palīdzēja tas, ka ir, kas mani uzklausa un dod padomu. Šī iemesla dēļ aizgāju no mājām, sāku klaiņot, jo baidījos atgriezties turp, zinot, ka dzirdēšu tikai pārmetumus un bāršanos par mazāko nepaklausību. Mātes manā dzīvē praktiski nebija. Ja mani radinieki būtu ar pacietību un mīlestību skaidrojuši lietas, varbūt nebūtu nonākusi līdz bērnu namam. Tagad, kad dēļiņam jau rit otrais mēnesis, esmu gandrīz piešāvusies, kas un kā jādara. Mīlu viņu un esmu priecīga, kad naktīs viņš guļ man uz krūtīm. Nekustos, noguļu visu nakti uz muguras, lai viņam būtu labi. Esmu priecīga, ka varam būt kopā".
Pēc misijā pavadītā laika Lāsma ir atpakaļ bērnu namā, bet Aleksītis- zīdaiņu namā. Pagaidām Lāsma netiek galā ar dēliņa audzināšanu, bet cer, ka reiz būs diena, kad viņi atkal būs kopā.
Uzklausīja un pierakstīja misijas PAKĀPIENI projektu vadītāja Dana Šulce
Paliec ar mani, māmiņ!
Māmiņa Kitija ar vienu mēnesi vecu dēliņu no slimnīcas lūdza pieņemt viņu Pakāpienu„Bēbīšu mājā”, jo iet ar bērnu viņai nebija kur. Mammas dzīvoklī, kurā viņa dzīvoja līdz šim, valsts iestāžu darbinieki atgriezties ar bērnu neatļāva, bet, kurp iet, arī nepiedāvāja.
Kitijas mājās ir nelabvēlīgi sociālie apstākļi, un viņas mātei tika uzstādīti noteikumi, ka tikai pēc dzīvokļa remonta meita ar mazbērnu drīkstēs turp atgriezties. Arī bērna tēvam nav kur savu bērnu un Kitiju pieņemt, jo pats dzīvo pie vecākiem.
Skatoties uz Kitiju, viņas rētainajām un tetovētajām rokām, var saskatīt, ka dzīve šai meitenei nav bijusi īpaši rāma. Un, kad iepazīstamies tuvāk, Kitija paver savas īsās dzīves lappuses: „Kad augu, man likās, ka mana dzīve ir galīgi neizdevusies, mājās acīmredzami pietrūka mīļuma pret mani. Paaugusies sāku meklēt citus draugus. Tā jau sešpadsmit gados paliku stāvoklī. Bērniņš bija tikai kādas uzdzīves rezultātā, nekādu attiecību ar to puisi man vispār nebija. Es biju tik ļoti nobijusies un neizpratnē par grūtniecību un arī pašu grūtniecību konstatēju par vēlu, bija jādzemdē. Bērniņš piedzima, un es viņu atdevu adopcijai... Visi, kā viens man deva tikai tādu padomu. Uz maniem jautājumiem, ka varbūt tomēr kaut kā es bērnu izaudzināšu, teica, ka tā ir pilnīgi aplama doma, un es nemūžam nespēšot bērnu aprūpēt un audzināt.
Tagad manas domas bieži apstājas pie mana pirmā bērna, šogad viņam jau ir pieci gadiņi, bet... man nav nekādu tiesību pat interesēties par bērnu, kuru savulaik pametu. Tagad man ir draugs un arī dēliņš. Arī šo manu grūtniecību visi kā viens uzskatīja par pilnīgu ārprātu. Arī mana mamma mudināja domāt par abortu, jo pašiem jau nav, no kā dzīvot, un te vēl kāds pieteicies. Es tomēr paliku pie sava. Arī draugs no bērna neatsakās, bet neko arī nesola. Kamēr biju slimnīcā ar dēlu, kāda sieviete bija pametusi tur bērnu, vienkārši atstāja, un es nespēju noskatīties uz to maziņo, kuram tiek liegta mātes mīlestība. Mani neatstāja doma, ka es varētu taču šo meitenīti paņemt. Gan jau izaudzinātu arī divus. Tomēr pēc pāris nedēļām meitenītes māti uzmeklēja, un viņa to no slimnīcas izņēma. Es ar dēliņu nu esmu “Bēbīšu mājā” un man te ļoti patīk”.
Klausoties Kitijas stāstītajā šķiet, ka pirmais aplamais solis, atsakoties no sava bērna, ir vijies cauri visiem šiem pieciem gadiem un varbūt tāpēc mīlestība, ko Kitija velta dēliņam tagad, ir īpaša un īsta.
Uzklausīja un pierakstīja misijas PAKĀPIENI projektu vadītāja Dana Šulce
Iveta Roga – māte daudzajām māmiņām, kuras krīzes situācijā nonāk viņas mīlestības lokā. Un šo pieminēto un citu meiteņu dzīves un to stāsti uz kādu laiku pārtop par pašas dzīvi.
Jau vairākus gadus Iveta velta savu mīlestību, prasmi, pieredzi un dzīvi meitenēm, kuras lūdz patvērumu misijas “Pakāpieni” - “Bēbīšu mājā”.
Apbrīnojami ir vērot Ivetu ikdienā. Vienmēr smaidīga, pacietīga, piedodoša. Vienmēr gatava atsaukties un vienmēr gatava samīļot gan māmiņas, gan viņu mazuļus. Vērojot viņas dzīvi, vienmēr priekšā ir vārdi no Bībeles: Mīlestība, tā apklāj visu, tā cer visu, tā panes visu...
Viņas ikdiena nav līdzīga citu māšu ikdienai, jo vienlaikus viņai jābūt mātei gan grūtniecēm, gan jaunajām māmiņām, gan par omi mazuļiem. Jāpaspēj pamanīt ikvienu. Jāsamīļo, jāuzklausa un jāizdzīvo meiteņu dzīves. Protams, jāpaspēj paveikt arī mājas soli, vai izcept ko gardu. Un dažkārt jāpasaka kādu stingrāku vārdu.
Kad jautājam Ivetai, kā viņa spēj un paspēj, atbilde ir vienmēr pilna pateicības Dievam, kurš dod spēku- gan fizisko, gan garīgo. Viņa saka: "Strādāt šeit nav viegli un brīžiem, kad esmu fiziski nogurusi domāju, ka laikam jāiet prom. Bet tad jautāju Dievam un esmu sapratusi vienu, kamēr es dvesīšu, kamēr Dievs lietos, tikmēr man jābūt šeit. Man ļoti patīk, ja meitenes ir vienotas. Ja izdodas kaut nedaudz parādīt, kā dzīvot īstā ģimenē. Tad esmu gandarīta, jo redzu, ka kaut ko varu šīm meitenēm iedot. Brīnišķīgi, ja meitenes kādu no dzemdētājām pavada kopīgi līdz dzemdību nodaļai. Un tad domā, kā un ko pagatavot, lai aiznestu jaunajai māmiņai. Nākot izrakstīšanās dienai, meitenes cep kaut ko gardu un raksta apsveikuma kartiņas. Tad es atpūšos, jo mājā valda saskaņa. Man ļoti gribētos, lai meitenes ir godīgas un atklātas. Esmu pret viņām tāda un arī no viņām gaidu to pašu. Diemžēl, vairākums meiteņu parasti nav no ģimenēm, un tāpēc viņu uzvedībā pirmais ir aizstāvēties. Viņas ir kā izstumtie zvēriņi, kuriem piemīt izdzīvošanas instinkts. Labāk samelot, vai kaut ko sagudrot. Kad es to aizrādu, atbildē skan "nu un tad"?
Bet lielākais gandarījums, ko saņemu, savu darbu veicot, ir kontaktēšanās ar mazuļiem. Viņi ir brīnišķīgi un tik pieņēmīgi. Viņi no sirds klausās un ieklausās, ko viņiem stāstu. Es stāstu viņiem ļoti nopietnas lietas, ko tagad darām un ko darīsim. Vai nu putriņu vārīsim, vai pamperu mainīsim. Stāstu, ka tagad kūku cepšu un stāstu, ko tajā lieku. Stāstu, ka māmiņai patreiz jānokārto kādas lietas, vai vienkārsī jāatpūšās. Man liekas, ka viņos ielīst tā patiesība, ko gribu tiem dot, viņos tā paliek. Viņi uztver katru intonāciju un atsmaida pretī. Vai sataisa kādu grimasi un meklē acu kontaktu. Bet visvairāk jau patīk pieskārieni. Tieši šīs lietas mācu meitenēm visvairāk. Gribas, lai visas mammas tā dara un daudz.
Un vēl, ikviena meitene, dzīvodama šeit, ir iemācījusies Tēvreizi un man par brīnumu- nekad neviena nav bijusi pret lūgšanu pie galda. Visas ir iemācījušās pateicību Dievam teikt. Interesanti, ka šie brīži pie galda mūs patiesi vieno. Te arī parādās kaut kas no ģimeniskuma.
Kad pienāk atvadīšanās brīdis, ir grūti, bet visām līdzi tiek ielikti svētības novēlējumi. Un ir liels prieks, ja meitenes vēlāk uztur kontaktus ar mani, ar misijas darbiniekiem. Stāsta par nu jau citādām dzīvēm un par mūsu mazajiem eņģelīšiem, kuri piedzima šeit. Stāsta, ka viņām patiesi pietrūkst šīs vietas, kurā viņas bija kā mājās".
Teksta autore misijas PAKĀPIENI projektu vadītāja Dana Šulce
Es nogalināju savu bērnu
Ieva Nikoleta Dāboliņa (www.ir.lv)
Pēdējā gadsimta laikā cilvēki ir izdomājuši, ka drīkst nogalināt bērnus, kas vēl nav piedzimuši un redzējuši saules gaismu. Viņi tos nosauc par augļiem - kā bumbierus, ābolus vai melones.
Es nogalināju savu bērnu atļautā veidā. Cita sieviete ar asu ķeksi sadalīja manu bērnu gabalos un izvilka ārā no dzemdes. Tagad esot jaunas "augļu" sagriešanas un izsūkšanas tehnoloģijas. Tas notiekot ātrāk un nesāpīgāk.
Pēc tam es kopā ar visām citām "normālām sievietēm" gadiem ilgi šausminājos par izgāztuvēs atrastiem mirušiem zīdaiņiem. Es ar taisnu nosodījumu stāvēju pāri bērnu slepkavām, izvarotājiem un citiem ļaundariem, kuru noziegumi brēc pret debesīm. Jo par šiem noziegumiem brēc arī avīzes, radio un televīzija. Korī brēkt viegli. "Attīstītajā pasaulē" brēc miljardos skaitāms bezsirdīgu liekuļu bars. Latvijā vien drusku vairāk par miljonu.
Cik no draudzīgā kora, kas šausminās un nosoda medicīnas darbinieci par savu bērnu sakropļošanu un nogalināšanu, paši savus bērnus ir noslepkavojuši daudz nežēlīgāk un nav ļāvuši tiem nodzīvot šajā pasaulē pat vienu dienu?
Var meklēt un atrast ieganstus, kādēļ katrs no 7443 nedzimušajiem bērniem 2011. gadā bija jānogalina. Arī man tālajā 1989. gadā bija savi iegansti, lai pieņemtu lēmumu "uztaisīt abortu". Pagāja gandrīz divdesmit gadi, līdz sapratu, ko tieši esmu izdarījusi.
Tas nebija auglis. Tas bija cilvēks. Meitenīte. Kā es to zinu? Nezinu kā, bet tagad zinu. Viņa būtu tikpat labs, gudrs, skaists un vērtīgs cilvēks, kā trīs citi mani bērni. Kādēļ tieši viņai es neļāvu pat piedzimt?
Neviens no ieganstiem šodien vairs nav spēkā. Ir tikai nepanesams smagums un kauns.
Ik dienas Latvijā tiek nogalināti aptuveni 20 bērni.
Savu mazbērnu nogalināšanu atbalsta vecvecāki. Slaktiņi tiek izplānoti draudzeņu pulkā pie kafijas tases. Līdzjūtīgas rokas aptver nākamās slepkavas plecus un aicina nešaubīties par plānotā soļa pareizību: "Tev nav citas izejas." Slepkava ir vīrietis, kas pamet sievieti ar nežēlīgiem vārdiem: "Dari, kā zini..." Slepkavības izplāno arī jauni, izglītoti un veiksmīgi precēti pāri: "Šais laikos vairāk par vienu vai diviem bērniem nevar atļauties. Nedrīkst atpalikt no sabiedrībā pieņemtā veiksmīgu cilvēku dzīves standarta."
Slepkavības atbalsta valsts, nekādi neatbastīdama dzīvības saglabāšanu – ne morāli, ne fiziski.
Slaktiņu atbalstam mēs - sabiedrība, kura uzskata, ka bērna nogalināšana pirms dzimšanas ir labāka par jau piedzimuša bērna pamešanu. Jo vienlaicīgi ar plānveida slepkavībām, simtiem laulāto pāru nesekmīgi cenšas tikt pie pēcnācējiem.
Ar vieglu roku ik dienas Latvijā tiek parakstīti divdesmit nāves spriedumi nevainīgiem, vēl nepiedzimušiem bērniem. Mēs visi klusējam un cenšamies par to nedomāt. Mēs mierinam sevi ar vīziju, ka sašķaidīti un no latviešu sieviešu dzemdēm tiek izsūkti augļi, kuri cilvēka nosaukumu un veidolu iegūst tikai pēc piedzimšanas.
"Laidiet bērniņus pie manis" teica Kristus. Kādēļ svētdienas aizlūgumā pieminam cilvēkus, kas miruši dabīgā nāvē sirmā vecumā, bet nepieminam tos simtus un tūkstošus upuru, kuriem pat piedzimt nav ļauts? Kādēļ baznīcu zvani nezvana trauksmi? Kur esi – Kristus baznīca!?
"Jūs ļautiņi nezināt, kur pādīte radījās - No debesu nolaidās, ar sidraba dzīpariem" – zināja latviešu sievas, kas pirms trīssimt gadiem dūmu izstabiņās izaudzināja vairāk kā desmit bērnu. Balts linu krekliņš toreiz maksāja mēneša darbu. Mūsu naudā 200 latu. Basām kājām un pustukšiem vēderiem, bet neatlaidīgi, talantīgi un čakli izauga mūsu valsts dibinātāji un dižgari – dzejnieki, rakstnieki, mākslinieki, komponisti, ministri un prezidenti.
Kādēļ valsts katru dienu neizsludina nacionālās sēras? Šomēnes, 2012. gada maijā bojā gājuši vismaz 500 Latvijas bērni. Viena mazpilsētas vidusskola.
Pasaulē ir daudz nesaprotama, dīvaina un ļauna. Doma, ka viens cilvēks drīkst lemt par cita – maza, nevainīga un pilnīgi neaizsargāta - cilvēka nāvi, ir viena no lielākajiem ļaunumiem šajā pasaulē.
Mātes dienā, 2012. gada 13. maijā.
Mīlestības uzvara
Kad manai meitiņai bija četri gadi, bet manam mazajam puisītim – 9 mēneši, es atkal biju stāvoklī! Bet šoreiz tā bija “nejaušība”, neveiksmīga kontracepcija. Bērns nebija “ieplānots” arī tālākā nākotnē; un tomēr, viņš bija klāt. Manī dzima maza dzīvībiņa, ko es tūlīt uztvēru, tūlīt pieņēmu, tūlīt mīleju! Manam garam un manam ķermenim tā nebija problēma. Viņš, tāpat kā citi, bija mīlestības bērns, viņš būs, viņš ir mans trešais bērns. Bet mans vīrs nebija gatavs to pieņemt, viņš pat negribēja dzirdēt par to runājam, viņš kategoriski no tā atteicās un man uzstādīja ultimātu: “Tev ir jātaisa aborts vai arī es aizeju un atstāju tevi ar visiem trim bērniem. Izvēlies! Vai nu es un divi bērni vai arī tu viena pati ar trim!”
Bezdibenis! Tas bija tā, it kā starp viņu un mani būtu pavēries bezdibenis, vienā rāvienā aprijot mūsu mīlestību. Nē, tas nebija iespējams, ka šos vārdus izteica viņš. Kā viņš varēja atsacīties no šī bērna, it kā tas būtu viņam pilnīgi svešs! Es jutos tik satriekta, tik iztukšota. No vienas puses, es gribēju saglabāt šo bērnu, no otras puses, es negribēju pazaudēt savu vīru un vēl mazāk – darīt nelaimīgus savus divus bērnus, kuri bija tik ļoti pieķērušies savam tēvam. Vēl vairāk es nevarēju paciest domu, ka man jātaisa aborts. Fiziski es jau sajutu savā klēpī šo klātbūtni, un garīgi es apzinājos, ka šo dzīvību man dod Dievs, un es nevarēju to aizliegt.
Jo vairāk tuvojās aborta izdarīšanas galējais termiņš, jo agresīvāka un nepanesamāka kļuva mana vīra attieksme pret mani, meitu un dēlu. Es sāku padoties šai pretīgajai šantāžai. Es sarunāju satikšanos ģimenes plānošanas centrā. Tieši tur es iztēlojos, ka esmu jau uz operācijas galda un pēdējā minūtē metos bēgt. Pēc tam es sāku domāt. Pieņemsim, ka es labi pārciestu operāciju, bet kā es pēc tā visa spēšu dzīvot kopā ar cilvēku, kurš mani piespieda izdarīt to, ko es nosodu, viņu ik mirkli neienīstot? Kā es varēšu skatīties saviem bērniem acīs pēc šīs slepkavības? Man likās, ka es sajukšu prātā! Man bija nepieciešama palīdzība. Es piezvanīju kādam savam draugam priesterim, kas man iedeva “Žēlsirdības Mātes” adresi. Otra telefona galā kāda neredzama balss mani spēcināja … Tā bija gara saruna, pēc kuras es sapratu, ka lai kāds arī būtu mans lēmums, mani draudzīgi atbalstīs ar lūgšanu. Bet no šī brīža man škita skaidrs, ka mana ģimene neizdzīvos, ja es padošos šantāžai. Man sevi jāaizsargā pret to, kas var notikt, man jānosargā mans un bērnu līdzsvars, saglabājot mazuli.
Manu lēmumu pavadija daudzi smagi apvainojumi. Arvien no jauna iznira vieni un tie paši argumenti: “Tu domā tikai par sevi, tu saglabā bērnu, lai sevi iepriecinātu, bet tu smejies par to, ka viņš “iztukšos” manu dzīvi. Tu saki, ka tu nepārdzīvotu abortu, bet tev ir pilnīgi vienalga, ka es nepārdzīvošu trīs bērnus. Tu izpostīsi mūsu ģimeni un darīsi bērnus nelaimīgus. Tu esi egoiste, un tu mani nemīli. Tad ķepurojies tālāk viena pati, es tevi nevedīšu pat uz dzemdību namu!”
Visbiežāk es viņam neatbildēju, viņš arī manis teikto neklausijās, uzceldams starp mums savas ietiepības mūri. Kā lai es viņam lieku saprast, ka caur bērnu es mīlu arī viņu, no kura to esmu ieņēmusi? Tikai neatbildēt uz agresivitāti ar agresivitāti! Cik daudz asaru tika izliets! Kad es vairs nevarēju izturēt, es ņēmu rokā telefonu, lai atgūtu drosmi. Cilvēki lūdzās un gavēja par mums, par mani, par to, lai man izdotos saglabāt ģimeni, par viņu, lai viņš beidzot pieņemtu bērnu. Es gan pret to biju skeptiski noskaņota! Tas likās tāpat kā pārvietot mūri ar roku spēku! …
Tomēr, nedēļām ejot, nemanāmi viņa attieksme mainijās. Vispirms viņš kļuva mazāk agresīvs savos vārdos, tūlīt gan neizmainot savu attieksmi, bet parī visam, viņš atguva normālu saskaņu ar bērniem. Laiku pa laikam es atkal pārcietu jaunus uzbrukumus, kuros viņš enerģiski apgalvoja, ka savu viedokli attiecībā uz šo bērnu viņš nemainīs nekad, ka par pareizu viņš atzīst tikai savu viedokli.
Bet dzīve dienu no dienas kļuva arvien mierīgāka. Es iekšēji par to priecājos, neskaidri jūtot, ka viņā notiek kaut kas brīnumains. Kādu dienu viņš man atnāca pateikt, ka viņš mani tomēr pavadīs uz dzemdību namu (lai nokļūtu klīnikā, vajadzēja braukt 60 km), bet atstās mani pie durvīm; vēlāk, ka viņš nebūs klāt pie dzemdībām, bet sagaidīs to beigas, pirms atgriezties mājās. Beidzot, kad tuvojās dzemdību laiks, viņš vairs nerunāja par manis pamešanu, bet ka nepieciešams līdz bērna piedzimšanai iztaisīt savrupu istabu, arvien apgalvojot, ka viņš uz to pat nepaskatīsies. Turklāt, kad es izdomāju vārdu, ko es vēlētos dot šim bērnam, ja tas būtu zēns, viņš sacija, ka viņam tas nepatīk, un viņš pats izvēlējās citu vārdu. Ar to pietika, lai mani darītu laimīgu un cerību pilnu, neskatoties uz gaidāmajām grūtībām.
1986. gada 16. maijs: bērns piedzima divos no rīta. Tas ir zēns, kas līdzinās … savam tēvam un miniet …! Tēvs, pat man to viņam nelūdzot, pavadīja mani uz klīniku, piedalijās dzemdībās un rūpējās par šo bērnu vairāk nekā par diviem iepriekšējiem. Un es biju laimes pārpilna! Es piespiedu pie sevis manu mīlestības bērniņu, un viss manī sajuka: es sajūsminājos, es viņu loloju, es viņu apklāju ar skūpstiem. 1988. gada marta sākumā mazajam cilvēciņam bija 22 mēneši. Viņš ir atplaucis, laimīgs par dzīvi un mājās ieņem tādu vietu, ka vairs nebūtu iespējams iztēloties dzīvi bez viņa. Viņš ir kā saules stariņš pēc vētras.
Ja arī tiešām pirmās nedēļas mans vīrs izlikās viņu ignorējam (mezdams uz viņu paslepenus skatienus), tad pamazām viņš ļāva sevi savaldzināt ar smaidiem un vēlāk ar maigiem žestiem, ko mazulis viņam veltīja, kad vien viņu redzēja. It kā bērns gribētu viņam teikt: “Tu mani negribēji, bet tu mani mīlēsi par spīti sev pašam.” Pašlaik viņš žestiem pievieno vārdus sakot: “Samīļo mani, tēti!” Un tētis viņu samīļo un nodarbojas ar savu dēlu tāpat kā ar citiem. Par spīti grūtajām dienām, kad pārņem nogurums un raizēs, viņš reizēm vēl izmet: “Tu labi redzi, ka nu ir par daudz, es tev teicu!” Bet tas man ir mazsvarīgi. Ir jāprot neņemt vērā vārdus, kas kļūst paši par sevi tukši, jo žesti tiem runā pretī. Un es jums apliecinu, ka šī tēva žesti attiecībā pret viņa trim bērniem un viņu māmiņu patiesi ir mīlestības pilni žesti.
Man ir sajūta, ka ir gūta uzvara ne pār manu vīru, bet kopā ar viņu: mīlestība lika pieaugt mīlestībai!
Silvija
(Pārpublicēts no www.prolife.lv )
Sens stāsts...
Šonakt negulējās, jau vairākus mēnešus ciešu no depresijas ar daudzām klasiskām izpausmēm. Protams, no manis nav jēgas šai pasaulē vairs pilnīgi nekādas. Pirmo reizi iemetu google savas agrīno studiju gadu mīlestības vārdu un uzvārdu. Un te nu viņš ir ar saviem abiem bērniem. Viss jau būtu jauki, ja atkal neuzjundītu atmiņas, kuras bija apraktas dziļi, jo dziļi. Tajā laikā es biju ļoti patstāvīga sadzīviski, tajā pašā laikā mīlas lietās - salīdzinoši nepieredzējusi un bērnišķīga. Iemīlējos mūžīgajā studentā (vecākā par mani), viņš iemīlējās manī, sitāmies abi ar visu savu 90-o gadu nabadzību un bijām laimīgi veselu gadu (bet attiecības rūpīgi slēpu no saviem vecākiem, jo attiecības ar vīrieti jaunai meitenei skaitījās kaut kas slikts un nepiedienīgs), līdz es paliku stāvoklī. Šonakt atsaucu atmiņā to sajūtu, kāda bija pēc pozitīva testa - es biju laimīga. Bet puisis kategoriski pateica, ka man jātaisa aborts. Es biju tik šausmīgi nobijusies -no tā, ka viņš mani neatbalsta, no saviem vecākiem. Pēc garām pārrunām ar puisi abortu uztaisīju, bet tas manī radīja pretīgumu pret viņu, un es pārtraucu attiecības. Viņš tomēr nelikās mierā, lūdza vēl vienu iespēju, un es to devu, bet iepriekšējo mīlestību sevī atjaunot nespēju un pēc kāda pusgada atkal pametu viņu, nomainīju dzīvesvietu, piekodināju visiem draugiem nekad nesniegt par mani nekādu informāciju. Es zinu, ka viņš mani meklēja ilgi, vismaz divus gadus, kuru laikā, apbrīnojamā kārtā, uz ielas viņu redzēju tikai 2 reizes un abas reizes paspēju noslēpties. Viņš man arī rakstīja un nodeva vēstules caur draudzeni, es izlasīju vienu no tām, pārējās metu ārā neatvērtas.
Pēc tam es satiku vīrieti, kurš kļuva par manu vīru un arvien tāds ir. Dzīvojam saticīgi, tikai bērnu mums nav, oficiāli it kā vīram nevar būt bērnu un man var, tomēr iekšā sēž nepatīkamas aizdomas, ka varbūt vainīgs tas jaunības solis. Pēdējos gados vairs īpaši laimīga nejūtos, eksistēju un meklēju prieku sīkumos, bet pēdējos mēnešos ir pavisam traki.
Bet tas, kā es jūtos, nav pats galvenais. Tātad, es uzmeklēju to puisi internetā, zinu, ka vinš sen dzīvo pārtikušā, tālā valstī, strādā labā darbā, ir apprecējis meiteni, kura ir līdzīga man (vienā fotogrāfijā bez bērniem ir arī sieva redzama). Atradu arī e-pastu. Nagi niez uzrakstīt. Ne tāpēc, lai mēģinātu kaut ko uzsākt, bet vienkārši sagribējās pagremdēties atmiņās, pārbaudīt vai mani atceras (ir pagājuši 14 gadi). Vai atceras, ko lika man darīt (un ko es muļķe arī izdarīju).
Vistrakākais tajā visā ir tas, ka fotogrāfijās viņa meitas seja mani nošokēja, jo es to seju jau pazinu, tiku redzējusi tūkstošiem reižu gan miega, gan nomoda sapņos. Jo tā ir manas nedzimušās meitas seja. Es nezinu, kāpēc man liekas, ka mans nedzimušais bērns būtu bijusi meitene, bet tā seja ir tieši tā, ko es vienmēr esmu redzējusi...
Sāpīgs stāsts. Bērna tēvs iesaka: "Taisi abortu! "
Bija grūts laiks, draugs lūdza, lai taisu abortu, jo viņš neesot gatavs bērnam utt. Bet, protams, es netaisījos parakstīties uz abortu, jo es mazo vēlos, lai arī cik grūti man varbūt sākumā ies.
Sanāca tā, ka draugs aizbrauca strādāt uz Angliju. Domāju, ka viņš ir samierinājies ar to, ka netaisīšu abortu, sākumā, kad viņš aizbrauca, tad arī rakstīja man, zvanīja, ilgojās, arī mazo pieminēja, bet tagad jau divas nedēļas viss ir savādāk, uz man svarīgiem jautājumiem viņš lielākoties neatbild, raksta tikai tad, kad grib man kaut ko pārmest un izgāzt dusmas uz mani.
Pārmet man, ka es atpūšos, bet viņam jāstrādā tur Anglijā kā sunim. Tas jau nekas, ka arī Latvijā viņš varētu dabūt normālu darbu, kur nebūtu jāstrādā kā sunim. Par mazo neizrāda nekādas emocijas. Neinteresējas.
Vakar bija atkal man liels pārsteigums par to, kāds šis vīrietis ir vārgulis. Viņš sāka man prasīt, ko mēs darīsim, kad viņš atgriezīsies. Protams, pateicu, ka es nevaru visu izlemt viena, jo mums taču ir jālemj kopā, bet tā vietā es saņēmu pārmetumu, lai lemju viena, jo par bērnu izlēmu es. Plusā pasaka, ka viņš nav gatavs kļūt par tēvu, bet es par māti ne tik.
Viņš to pat nezina, tā arī pateicu, ka protams, viņš nav gatavs, ja viņš sevi nostāda fakta priekšā, ka viss ir slikti, viņa dzīve ir sabojāta. Un vakar arī sapratu, ka viņš mani nekad patiesi nav mīlējis, un es viņam biju tikai kaut kas parasts. Uzdevu viņam divus jautājumus, vai viņš būtu gatavs saistīt dzīvi ar mani, un vai būtu gatavs audzināt bērnu ar mani, protams, no jautājumiem izvairījās, bet tad pateica, teikumu, kurā bija vārds "varbūt".
Un te nu es sapratu, kāpēc viņš nav gatavs kļūt par tēvu, ja uz maniem jautājumiem ir atbilde varbūt, tad viņš pats nezina, ko vēlas. Tad jau sākās inteliģentie jautājumi - ko Tu darītu, ja es atgrieztos, kad bērnam būtu 5 gadi un Tev vīrs 3 gadus? Vai iepazīstinātu ar vīru? Vai es atgrieztos pie viņa?
Tagad es apbrīnoju šo vīrieti, cik viņš zemiski spēj izturēties pret mani kā sievieti, viņam ir svarīgs tikai viņš pats, neviens cits. Tas tiešām sāp. Bet man kā muļķei ir grūti pēc visiem pārmetumiem un negatīvajām lietām pateikt, lai viņš neatgriežas pie mums, kaut zinu, ka man labāk būtu bez viņa.
Kā lai es atsakos no viņa pavisam? Atzīstos, ka man ir nedaudz bailes no tā, ka palikšu kā vientuļā māte, jo tomēr es vēlos sev blakus normālu vīrieti, kurš mani cienīs un mīlēs, kuram es un mazais ir vīrieša lielā daļa no dzīves.
Sākumā es cerēju, ka mans draugs, ieraugot bildīti ar mazo manā puncī, sāks domāt savādāk, bet laikam viņš nav no cilvēkiem, kas mainītos, bet es zinu, ja pametīšu, pēc daudziem gadiem man no viņa nebūs miera, jo viņš gribēs mani atgūt. Tagad es tiešām nesaprotu, ko darīt, cīnīties un ticēt, ka kaut kas mainīsies, vai dzīvot savu dzīvi, bez viņa un riskēt...
Nu jau esmu 11. nedēļā, mazais aug... Un, ieraugot viņu attēlā, sirds lūst vai pušu aiz laimes un aiz sāpēm, ka viņa tēvs to mazo brīnumiņu nemīl un nevēlas. Arī dakterītei pastāstīju nelielu daļu no situācijas un ar asarām acīs, tik daudz asaru, baidos, ka es šādi mazo sāpinu, ka tik daudz skumstu un raudu. Kā lai piespiež sev uzsākt jaunu dzīvi? Bez drauga? Kā lai kļūstu vienreiz stipra un nenoticu viņa viltībām? Brīžiem, šķiet, ka esmu tiešām nekam nederīga naivule.
www.mammam.lv/tetiem.lv
Es varēju būt...
Viņi ir trīs, manas divas māsas un viens brālis. Nu jau viņi visi ir pieauguši un izveidojuši savas ģimenes.. viņiem ir arī bērni.
Es būtu viņu vecākais brālis, kurš viņus visus uzmanītu.. Diemžēl, es viņus neuzmanu.
Es viņus aicinātu ciemos pie sevis Ziemassvētkos. Sasēdinātu viņus visus pie viena liela galda! Diemžēl, mēs nesēžam pie viena galda.. arī viņi nesēž pie viena galda. Varbūt es viņus spētu apsēdināt pie viena galda...varbūt...
Es varēju būt tas, pie kura viņi atnāk un prasa padomu vai vienkārši aprunājās par kaut ko... Diemžēl, viņiem nav kur aiziet, un viņi neiet viens pie otra.
Es varēju būt tas, kurš liek viņiem smaidīt un smieties, stāstot par kopīgām bērnības atmiņām. Diemžēl, mēs nesmejamies kopā.
Es varēju būt tas, kurš aizbrauc pie brāļa, kad viņam uz ceļa mašīnai pārplīst riepa vai beidzas benzīns.. Diemžēl es nebraucu.
Es varēju būt tas, kurš dzimšanas dienās un citos svētkos ierastos pie māsām ar ziedu pušķiem vai dāvaniņām. Diemžēl, viņas nesaņem dāvanas no manis....
Kas ir ar mani?
Es nepiedzimu.
Mūsu mamma pieņēma lēmumu mani nogalināt.
Es varēju piedzimt 1975.gadā...
Abortu ikonas stāsts jeb pasaulē jaunākais bērniņš
Viņa vecāki izgāja cauri pilnīgi neticamam stāstam un spītējot liktenim, ārstiem un veselībai tika pie mazas meitiņas, kas nu jau ir 2 gadus veca. Tā kā mātei bija problēmas ar auglību, vecāki ļoti ilgi un dažādām medicīnas metodēm centās tikt pie mazuļa un sāpīgi pārdzīvoja, ka tas neizdodas. Beidzot mamma palika stāvoklī, diemžēl drīz priecīgajai ziņai sekoja bēdīgās - viņai bija daudz veselības problēmas un astoņpadsmitajā nedēļā māte nonāca priekšlaicīgu dzemdību nodaļā, jo bija sākušies dzmedību sāpju viļņi. Kad tie pārgāja, viņu nosūtīja mājās un nozīmēja gultas režīmu. Deviņpadsmitajā nedēļā viņa atkal nokļuva slimnīcā, jo sāka tecēt ūdeņi. Tika konstatēts, ka viņai ir pilnībā atvērusies dzemdes mute un bērniņš tajā praktiski neturās "iekšā". Turpmāk viņa slimnīcā gulēja gultā tādā leņķī, ka kājas un gurni bija gaisā. Lieta, par ko abi vecāki uztraucās - bērns bija tādā vecumā, kādā Floridas štatā vēl ir atļauts veikt abortus (tas ir atļauts līdz 24 nedēļām) un mediķi necīnīsies par viņa dzīvību, bet veiks piespiedu abortu, ja bērns apdraudēs mātes dzīvību.
Kādā pārbaudē ārsts neticēja, ka bērns tiešām ir 19 nedēļas vecs, jo esot pārāk liels - tam esot jābūt 21 nedēļu vecam. Lai arī vecāki konkrēti zināja ne vien sava gaidāmā bērna vecumu, bet arī ieņemšanas dienu un laiku, viņi izlēma klusēt un melot, piekrītot "jaunpiedēvētajam" vecumam. Māmiņai bija pilnīgi skaidrs, ka šādā stāvoklī viņa nespēs saglabāt sevī bērnu vēl 5 nedēļas, lai ārsti to uztvertu par "glābjamu un pilntiesīgu bērnu". Taču 2 nedēļas varēja vēl censties un cerēt.
Pagāja 9 dienas un māte atkal saslima - viņai bija temperatūra un sāpēja vēders. Viņa paziņoja māsiņām, ka vēlas, lai viņu aprūpē vīrs un māte un neteica, ka ir saslimusi. Kad pie viņas uz apskati nāca dakteri, vīrs viņu noberza ar slapju sūkli, lai neviens nemanītu, ka viņai ir temperatūra. Viņa jokoja un smējās kopā ar medicīnas personālu, lai gan patiesībā jutās arvien sliktāk un sliktāk. Taču viņai bija viens mērķis - sasniegt pēc iespējas 24 nedēļas, lai ārsti pieņemtu dzemdības. Kad bērniņam bija 21 nedēļa un 6 dienas, bet ārsti domāja, ka tās ir 23 nedēļas un 6 dienas, māte jautāja ārstam - "Vai Jūs izglābsiet manu bērnu, ja viņš piedzimtu tagad?" un ārsts atbildēja, ka bērna vecums esot gandrīz pietiekams, tātad - jā.
Tajā brīdī mamma atklāja, ka jūtas ļoti ļoti slikti un viņu tūlīt veda uz dzemdību zāli, kur viņai tika veikta muguras apakšējās daļas vietējā anestēzija un izddarīts ķeizargrieziens. Bērns bija tik sīciņš, ka ārsts to nevarēja dzemdē "sameklēt", jo bija ieslīdējis dzemdes kanālā. Bērns svēra 290 gramus un viņa āda bija tik plāna, ka ņemot viņu ārā no mātes, bija pārplīsusi austiņa. Kā redzams fotogrāfijā - jaundzimušais bija pildspalvas garumā. Taču neraugoties uz visu, viņš atvēra muti un sāka kliegt:)
Un tagad meitenīte iesoļo savā otrajā gadiņā, bet mamma ir devītajā mēnesī ar otru bērniņu.
Pēc šī atgadījuma štatā sākās plašas debates par to, vai aborta veikšanai noteikto nedēļu skaitu nesamazināt. To neizdarīja, bet Sonja, mazās meitenītes māte saka: 'When I look at my happy, laughing baby, and think that she could have been legally aborted and just left to die, it makes me feel physically ill." (latv.val. - "kad es skatos uz manu laimīgo, smejošo bērniņu un iedomājos, ka man varēja veikt piespiedu abortu un ļaut viņai nomirt, es jūtos fiziski slima.")