Fakti

                                                     "Esmu ievērojis,ka katrs kurš atbalsta abortu, ir jau piedzimis"

                                                                                                                                          /R. Reigans/

Katru dienu Latvijā tiek veikti vidēji 27 aborti. Aizvadītajā gadā Latvijā kopumā reģistrēti 10 820 aborti, no kuriem 7443 bijuši mākslīgie aborti, liecina Veselības ekonomikas centra apkopotā statistika.

Tātad tie ir apmēram 400 aborti uz 1000 jaundzimušajiem.

Aborts mūsu valstī ir atļauts līdz 12. grūtniecības  nedēļai, medicīnisku iemeslu dēļ - pat vēlāk! Sievietei ir tiesības pirms aborta saņemt patiesu informāciju par to, kā tas ietekmēs viņas ķermeni un dvēseli.  Bieži vien aborta patiesā cena ir pēcaborta sindroms un milzīga nožēla. http://www.krizescentrs.lv/pecaborta-sindroms/kas-ir-pas

Bērniņš 12. grūtniecības nedēļā:

Visi bērniņa orgāni ir izveidojušies - līdz pat mazajiem roku un kāju pirkstiņiem. Mazulīša sirsniņa sāk pukstēt apmēram 18. grūtniecības dienā... Bērniņš sver aptuveni 10 gramus un ir 6 cm garš.
Nākamajās 28 nedēļās mazuļa uzdevums ir turpināt augt un attīstīties.

12.grūtniecības nedēļā nogalināts bērniņš.

Demogrāfiskā situācija

Pagātne:

Pēdējos 100 gados Latvijā ir bijuši daudzi smagi un traģiski notikumi, kuri paņēmuši tūkstošiem cilvēku dzīvību:

I pasaules karš – zaudētas 90‘000 dzīvības

1941.g. izsūtīšana – zaudētas 8‘000 dzīvības

1949.g. izsūtīšana – zaudētas 25‘000 dzīvības

II pasaules karš – zaudētas 180‘000 dzīvības

Zaudēto dzīvību kopējais skaits ~ 300‘000

Tagadne:

Kopš 1991. gada, kad Latvija atguva savu neatkarību, neesam pieredzējuši ne karus, ne dabas katastrofas, ne plašas epidēmijas, ne teroraktus, kuri aiznestu tūkstošu dzīvības.
Ārēji ienaidnieki mums nav nodarījuši kaitējumu.
Šajā laikā lielāko kaitējumu esam kaitējuši paši sev, paši ar saviem lēmumiem pakāpeniski iznīcinot savu tautu, savus ģimenes pēcnācējus.

Kopš 1991. gada līdz 2011. gadam Latvijā veikti 372‘000 mākslīgie aborti.

                                                                                             Pēcabotra sindroms ir visām sievietēm,    kuras veikušas    abortu, jo tas, kas izdarīts, nekad nepaliek bez sekām, apjaušam mēs to vai ne.

                                                                                                                               /Dr.Anna Krumpāne/

RAKSTI:

Intervija ar Judīti Briedi

Viss sākas no tēva

Iemesli, kuru dēļ sievietes izšķiras par abortu, ir tik sīki salīdzinājumā ar to, ko nācies pārdzīvot pēc tam. Situācijas, kad cilvēki apsver aborta iespēju, ir dažādas. Laulāta sieviete stāsta: "Kad gaidīju ceturto bērniņu, vīrs izmeta frāzi: "Vai tad mums vajag?" Jautāju: "Ko tagad darīt, jo viņš jau ir?" Kad paliku stāvoklī ar piekto bērnu, atkal bija tāpat: "Vai tad mums vajag?" Un es jautāju: "Ko tad Jānītis mums apēda? Vai tad mums kaut kā trūka? Nekāda trūkuma nebija. Es pat teiktu, ka ar katru bērnu mums tika iedots klāt."

No vienas puses var saprast vīrieti, kurš uztraucas, kā nodrošināt ģimeni. Taču bieži sievietes saka: "Bet mums jau nekā netrūkst! Mums viss ir." Jāatzīst, ka aborta apsvēršana ir arī vīrieša nevēlēšanās uzņemties atbildību un papildu rūpes, jo ir labi tā, kā ir. Pat laulāto starpā vīri spiež uz savām sievām, sakot: "Visas normālas sievietes var uztaisīt abortu, bet tev kā muļķei visi ir jādzemdē."

Vēl spilgtāk šī nostāja izpaužas, ja pāris dzīvo nereģistrētās attiecībās. Jau tas, ka laulība nav noslēgta, liecina, ka vīrietis nav gatavs uzņemties atbildību par sievieti un atstāj sev atpakaļceļu. Kad piesakās mazulis un ir jāuzņemas atbildība par diviem, viņš uzskata par pienākumu sagādāt naudu abortam, un izvēli atstāj sievietes ziņā. Ir arī tādi gadījumi, kad sieviete vīrietim pat nepasaka, ka gaida no viņa bērniņu, un vienpersoniski izlemj par abortu. Šādās situācijās nav ne informācijas, ne atbildības.

Latvijas likumdošanā "Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā" ir teikts, ka "personas pienākums ir saglabāt nedzimuša bērna dzīvību". Demogrāfijas lietu apakškomisijā, kur daudz debatējām par šo jautājumu, es piedāvāju vārdu "persona", ar ko automātiski saprot sievieti, nomainīt ar "tēva un mātes pienākums ir saglabāt nedzimuša bērna dzīvību". Tēvu liekot pirmo, jo no tēva jau viss sākās. Šis priekšlikums ir pieņemts, bet jautājums – vai likumdošanā tiks izdarītas izmaiņas.

Loģika nav īstā padomdevēja

Šaubu brīžos, kad sievietei trūkst vīrieša atbalsta, viņa vēršas pēc padoma pie cilvēkiem, kuru viedoklim uzticas un kuri viņai ir autoritāte. Sievietei, kurai jau bija dvīnītes divu gadu vecumā, ārsts bija pateicis, ka citu bērnu vairs nebūs. Kad iestājās grūtniecība, viņa izjuta iekšēju konfliktu, jo bija samierinājusies ar domu, ka vairāk bērnu nebūs. Vīrs pateica: "Izlem pati," un viņa devās pie mātes, kurai bijuši vairāki aborti. Māte teica: "Paskaties, cik tev tagad grūti iet! Dvīnītes vēl maziņas. Kā tu ar trešo tiksi galā? Padomā par savu veselību!" Sieviete bija izdomājusies no visām pusēm, un licies loģiski, ka tiešām jātaisa aborts. Sēžot rindā pie ārsta kabineta, viņa sajutusi – nē, es to nedarīšu. Taču, pirms piecelties un aiziet, viņa tomēr piezvanījusi mātei, kura teikusi: "Tu tik tālu jau esi. Ej iekšā – un viss!"

Nesen zvanīja sieviete, kura dzīvoja kopā ar draugu. Uzzinājis, ka gaidāms mazulis, viņš ar savu draudzeni sācis manipulēt: "Ja būs bērns, es aizeju!" Arī viņa devusies uz klīniku, samaksājusi naudu, apsēdusies rindā un jutusi, ka vēlas prom no šīs vietas, bet palikusi.

Ir sievietes, kuras dusmojās uz ārstu, kurš viņām nav pateicis, kas īsti ir aborts. Viss būtu bijis citādi, ja cilvēki, kuru viedoklim sievietes uzticējās, būtu pateikuši: "Nedari to!"

Katrai sievietei, kura apsver abortu, ir nopietni iemesli. Tos klausoties, patiešām šķiet, ka visi apstākļi brēc: "Nav īstais laiks bērnam!" Vīrs saka: "Ne tagad, ne šajā situācijā!" Mīļotais vīrietis draud sakravāt mantas uz neatgriešanos. Līdzcilvēki aicina: "Tu padomā loģiski un ar galvu!" Ārsts arī neko daudz neiebilst. Un sievietes prāts retoriski jautā: "Nu ko tu te ņemies?" Loģiski spriežot, jātaisa aborts. Bet kāpēc sieviete jūtas tik slikti, par to domājot?

Pēc aborta pamostas un kliedz

Kādreiz abortus taisīja "dzīvajā" jeb bez anestēzijas. Pati esmu mediķe, un kā studentei man bija jāredz, kā tas notiek. Joprojām nespēju to aizmirst. Toreiz lietoja kiretāžas metodi ar izskrāpēšanu – bērniņu sadalīja un izskrāpēja no dzemdes ārā. Atmiņā palicis ārstes niknums un kustības, ar kādām viņa to darīja. "Nu kāda jums tā dzemde!" viņa pārmetoši teica un dusmīgi turpināja skrāpēt dzemdes sieniņas. Nekādas līdzjūtības pret sievieti, kurai tas bija kārtējais aborts. Varbūt ārste neapzināti bija dusmīga par to, ka viņai tas jādara.

Tagad abortus veic ar vispārējo anestēziju – sieviete ir dziļā miegā. Kopš ir tehnoloģijas, kas bērna attīstību ļauj ieraudzīt grūtniecības laikā, ir nofilmēta arī aborta procedūra. Tajā var redzēt, ka bērniņš pretojās abortam. Viņš mēģina kaut kur ierauties un izvairīties, jo viņš zina, kas viņu gaida.

Sieviete, būdama narkozē, fiziskas sāpes nejūt. Tad kāpēc, mostoties no narkozes, daudzas sievietes skaļi kliedz, lai visu pārtrauc. Kāpēc viņas bļauj, ka visu grib atpakaļ? Kāpēc viņas histēriski raud pēc pamošanās?

Es esmu strādājusi operāciju blokā un redzējusi, kā cilvēki mostas pēc narkozes. Kas tikai nenāk pār lūpām! To, ko cilvēki izkliedz, mostoties pēc vispārējās anestēzijas, prāts nespēj kontrolēt. Šie sāpju kliedzieni nāk no zemapziņas.

Pirms aborta sieviete bieži vien neapzinās, ka māte bērnam pieķeras jau no viņa ieņemšanas brīža. Fiziski vēl neko nevar manīt, bet dzīvība jau ir viņā. Un tās ir mātes jūtas, kas aborta laikā laužas ārā no zemapziņas.

Izveidojas dziļa un sāpīga plaisa

Pēc aborta ir dziļš un stindzinošs tukšums. Ir ļoti, ļoti sāpīgi. Un izmisumā dzen tas, ka neko vairs nevar manīt. Dzīve, kāda bija līdz abortam, pēc aborta nekad vairs tāda nebūs. Un sāp ne tikai sievietei, bet arī vīrietim, jo tas bija viņa bērns, kura vairs nav. Bērna nāve abu attiecībās rada tik dziļu plaisu, ka tās jūk un brūk. Vīrietis, kurš uzstāja uz abortu, pēc tā sievieti neapzināti vairs neuzlūko kā vērtību, jo "tu iznīcināji manu bērnu".

Kā dzīvot tālāk? Parasti sieviete un vīrietis, kuriem ir šī sāpe, cenšas paslēpties no tās. To sauc par dzīvi noliegumā. Vieni izliekas un citiem stāsta, ka viss ir kārtībā, ka viņi ir pieņēmuši pareizu lēmumu. Citi atsakās runāt par notikušo, izvairās no maziem bērniem, grūtniecēm un citām situācijām, kas emocionālos pārdzīvojumus varētu uzjundīt no jauna. Vīrieši bieži vien sāk dzert, staigāt apkārt. Sievietes kļūst neiecietīgas, niknas, viegli aizkaitināmas. Parādās šķietami neadekvāta rīcība, viņas par katru sīkumu var kliegt uz esošajiem bērniem. Vīrs un citi vīrieši sievietei sāk riebties, jo ciešanas ir bijušo attiecību rezultāts. Jau līdzāspastāvēšana ir smaga, kāds tur var būt sekss. Ja pārtrūkst seksuālā dzīve, izirst arī attiecības.

Ja pāris dzīvo laulībā un viņiem ir citi bērni, viņi turas kopā šo bērnu dēļ. Fiziski viņi ir līdzās, bet emocionāli atsvešinās. Ja cilvēki nav laulājušies, viņi aptuveni pēc pusgada aiziet katrs uz savu pusi. Tiem, kuri paliek kopā, attiecības ir "aiz matiem pievilktas" līdz brīdim, kamēr vienam no viņiem uzrodas cits, jo tad beidzot ir iemesls aiziet.

Nesen zvanīja precēta sieviete, kurai ir četri bērni, visi no viņas vīra, un ir iestājusies vēl viena grūtniecība. Vīrs saka: "Es aiziešu, ja tu piedzemdēsi šo bērnu!" Viņa bija neizpratnē, ko lai dara. Teicu: "Ja jūs uztaisīsiet abortu, viņš patiešām aizies. Viņš jau ir pasludinājis, ka ir gatavs jūs pamest, un tad vēl iestāsies šī dziļā, ļoti sāpīgā plaisa, kas neizbēgami seko abortam." Izrādījās, ka vīrietim šī jau ir otrā laulība. Pirmajā viņa sieva bijusi stāvoklī ar dvīņiem un uztaisījusi abortu. Kad jautāju, kāpēc viņi izšķīrās, atbilde bija: "Viņu attiecības bija sašķobījušās." Cilvēki šķiršanos nekad nesaista ar abortu. Varbūt tāpēc, ka neaizdomājas, kas ir pamatu pamats tam, kāpēc viņi ir kopā.

Sieviete: "Kā man gribētos jums ticēt!"

Aborta noliegums ir kā aizsargmehānisms, kā siena, ko vīrietis un sieviete uzceļ sev apkārt. Vairumā gadījumu fizioloģiski to var noturēt piecus sešus gadus.

Tas ir laiks, kad sievietes sāk aptvert, ka kaut kas viņas dzīvē nav kārtībā, un sāk meklēt palīdzību. Ir sievietes, kuras atnāk arī pēc 15 un 20 gadiem. Un ir sievietes, kuras nespēj piedot sev visu mūžu. Pie akcijas "Par dzīvību" informatīvās telts pie manis pienāca kāda krievu sieviete un teica: "Kādu labu darbu jūs darāt. Ja reiz man kāds būtu pateicis, kāds grēks ir aborts. Es nāku uz pareizticīgo katedrāli un visu laiku lūdzu piedošanu." Es viņai teicu: "Jums nevajag visu laiku lūgt piedošanu. Jums jau ir piedots, ja jūs no sirds nožēlojāt šo soli un lūdzāt piedošanu." Sieviete aizgāja pārdomās: "Kā man gribētos jums ticēt!"

Vakardienu mēs nevaram atgriezt un padarīto nevaram vērst par nebijušu. Aborta cirstā brūce būs visu mūžu. Taču nav iespējams dzīvot šodien, nemitīgi plosot sevi ar sāpēm no vakardienas. Lai atgūtu mieru un spēku turpmākai dzīvei, ir tikai viens – piedošanas ceļš, uz ko norāda arī Svētie raksti. Kā atrast šo ceļu? Kristīgie cilvēki var atklāti izrunāties ar mācītāju, nožēlot šo grēku un lūgt piedošanu. Cilvēki, kuri nav draudzē, var no sirds izrunāties ar kādu, kam uzticas.

"Ceļojums" pretī piedošanai

"Grūtniecības krīzes centrā" piedāvājam pēcaborta programmu "Ceļojums". Tajā ir desmit soļi un šim ceļojumam ir līknes forma. Sākumā ceļš ved lejup bedrē, un sieviete pakāpeniski iziet cauri visām emocijām, kas viņai ir ievainotas aborta rezultātā. Tās pa kārtiņai tiek atsegtas, līdz viņa ierauga kopsakarības un apzinās, kas īsti ir noticis.

"Ceļojums" sākas ar aborta brīdi. Sieviete pastāsta, kas notika un kāpēc viņa līdz tam nonāca. Visspēcīgāk sieviete vaino sevi, daudzas visu vainu uzņemas tikai uz sevi. Bet tas nav ne godīgi, ne pareizi, ka pēc aborta uz drupām stāv sieviete viena pati un visa atbildība par notikušo tiek uzvelta viņai. Mēs aicinām to sadalīt uz visiem, kas piedalījās šī lēmuma pieņemšanā.

Soli pa solim sieviete nolaižas bedrē, kuras dziļumā ir pats sāpīgākais punkts – skumjas. Jebkurā brīdī viņa var pateikt: "Stop, es tālāk negribu iet!" Ir sievietes, kuras saka: "Es kādu laiku nenākšu, jo man tas viss ir jāpārdomā. Dažkārt ir tā, ka nākas pakāpties arī atpakaļ, jo esmu ievērojusi, ka, jo pamatīgāk šos soļus izejam līdz skumjām līknes apakšā, jo ātrāk un vieglāk sieviete no tās izkļūst ārā. Emocionāli grūtākais un smagākais posms ir nonākt līdz šīm skumjām.

Lai varētu sērot, ir jāatzīst, ka ir zaudējums. Jāiziet cauri sērām, lai no bērna varētu atvadīties. Kāpēc meklē pazudušus cilvēkus? Kāpēc ir tik smagi, ja katastrofa notiek jūrā? Tāpēc, ka nav, no kā atvadīties. Tā tas ir arī pēc spontānā aborta, ja sieviete iet uz tīrīšanu, kas ir aborta procedūra. Ja bērniņš piedzims nedzīvs, tad sieviete vismaz var atvadīties.

Ļoti svarīgi ir palūgt piedošanu ne tikai bērniņam, Dievam un līdzcilvēkiem, bet arī sev. Piedošana ir tā, kas dara brīvu un atdod mieru. Sieviete atkal spēj pacelt acis un var atklāti runāt par notikušo. Dažkārt viņa saka: "Es to izstāstīšu savām meitām vai padalīšos savā pieredzē ar citiem cilvēkiem, lai viņi neietu cauri tām ciešanām, ko piedzīvoju."

Paglaudīt vēderu un lūgt piedošanu

Piedošana ir jāpalūdz arī tad, ja sieviete ir atteikusies no aborta. Tā ir jālūdz vēl nedzimušajam bērniņam. Ideāli, ja piedošanu var palūgt arī tētis. Vecākiem ir jāatzīst savam mazulim, ka viņi ir kļūdījušies. Tas ir svarīgi, lai bērniņš piedzimtu bez šī ievainojuma un viņam nebūtu jādzīvo noraidījumā.

To saku tāpēc, ka lielākā daļa ievainojumu cilvēkos ienāk bērnībā. Bieži vien jau grūtniecībā, jo bērns mātes miesās jūt, ka ir domāts par viņa izslēgšanu – to, ka viņu grib abortēt, ka viņu nepieņem tētis vai citi cilvēki. Tāpēc, ja bija domāts par abortu, ir ļoti svarīgi runāt ar nedzimušo bērniņu tāpat kā ar piedzimušajiem. Paglaudīt vēderu un lūgt viņam piedošanu par to, ka bija domāts attiekties no viņa. Un turpmāk viņam noteikti vajag apliecināt mīlestību. Tāpat kā sievietei, arī bērnam katru dienu ir jādzird: "Es tevi mīlu!" Viņiem abiem tas ir ļoti, ļoti svarīgi.

"Grūtniecības krīzes centrā" var saņemt bezmaksas konfidenciālu konsultatīvu palīdzību:

• pēc aborta, spontānā aborta vai bērna zaudējuma gadījumā,

• neplānotas grūtniecības gadījumā,

• informāciju par sociālo palīdzību, adopciju, seksuāli transmisīvajām slimībām, kontracepciju un citiem saistītajiem jautājumiem.

Tālrunis: 67227033, e-pasts: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.

Pēc pieciem līdz desmit gadiem Latvijā gadā dzims tikai aptuveni 10 000 bērnu

Analizējot demogrāfiskās tendences Latvijā, eksperti situāciju vērtē kā ļoti satraucošu. Tā prognozē Stratēģiskās attīstības komisijas (SAK) Cilvēkkapitāla attīstības darba grupas locekļi. Speciālisti tika uzsvēr, ka dzimušo bērnu skaits samazinājies uz pusi – no 40 000 līdz 42 000 jaundzimušajiem 80. gadu nogalē līdz aptuveni 19 000 jaundzimušajiem 90. gadu nogalē.

Turklāt pēc pieciem līdz desmit gadiem Latvijā gadā varētu piedzimt vien aptuveni 10 000 bērnu. Vidējais bērnu skaits uz vienu sievieti Latvijā samazinājās līdz kritiski zemajam līmenim - 1,1 bērnam, aģentūru LETA informējis Prezidenta preses dienests.

Lai saglabātu iedzīvotāju skaitu nemainīgu vajadzīgs, lai vidēji sievietēm būtu 2,2 līdz 2,3 bērni. Aizvien vairāk nepieciešamas ģimenes, kurās ir vismaz trīs bērni, uzskata SAK paspārnē strādājošā darba grupa.

Cilvēkkapitāla attīstības darba grupa kā galveno mērķi izvirza mērķtiecīgu un sistēmisku ilgtspējīgas nācijas izveidi un attīstību, īpaši akcentējot nācijas demogrāfisko atjaunošanos, katra valsts piederīgā labklājību un sabiedrības saskaņotu attīstību, tādējādi sekmējot valsts ilgtspējīgu attīstību.

www.aprinkis.lv

"Māmiņu klubs": abortu visbiežāk veic naudas trūkuma dēļ

Vecāku apvienības un portāla "Māmiņu klubs" aptauja atklāj, ka 63 % abortus veikušo sieviešu par galveno iemeslu min grūto finansiālo situāciju. Tāpat grūtnieci uz šo soli var pamudināt tas, ka attiecības ar partneri nav stabilas vai bērns radies no nevēlama vīrieša.

23 % aptaujāto īpaši uzsvēra finansiālā atbalsta trūkumu, kas mudinājis izšķirties par labu abortam. 5 % gadījumu par šo soli licis izšķirties bērna tēvs, 4 % gadījumu sieviete vienkārši nav vēlējušies bērnu, tā ir bijusi viņas personīga izvēle, 2 % gadījumu bērns bijis no nevēlama partnera, 2 % sieviete bijusi nepilngadīga un nespējusi uzņemties rūpes.

Problēmu saasina arī tas, ka valsts nekādi nepalīdz tām sievietēm, kuras izlēmušas bērnu nenogalināt un audzināt vienas pašas. Ja grūtniece pirms tam nav veikusi sociālās iemaksas, viņas tā sauktā "māmiņalga" ir vien nieka 50 lati, par kuriem nav iespējams nodrošināt nedz sevi, nedz mazo dzīvībiņu. Kā norāda "Māmiņu klubs", salīdzinoši Igaunijā vismazākais pabalsts vidēji ir 300 eiro.

Tāpat kluba veiktajā pētījumā noskaidrots, ka 55 % no tām sievietēm, kuras veikušas abortu, uzskata, ka viņām ir jādod tiesības to veikt, bet tajā pašā laikā uzsver, ka grūtniecei noteikti pirms tam nepieciešama speciālista konsultācija. Pēc tās sievietei noteikti vajadzīgs laiks, lai savu izvēli vēlreiz apdomātu.

16 % uzskata, ka aborts ir tikai pašas sievietes izvēle un nekas un neviens šo lēmumu ietekmēt nedrīkst. 11 % aptaujāto atzina, ka pirms lēmuma sievietei vajadzētu rūpīgi apsvērt aborta riskus veselībai un auglībai. 5 % sieviešu uzskata, ka aborts ir neētiska rīcība.

Ar kādām sekām sievietēm ir nācies saskartie pēc aborta veikšanas? 55 % minēja ilgstošu vainas izjūtu morālu apsvērumu dēļ. 35 % novēroja depresīvu noskaņojumu, ilgstošas psihoemocionālas grūtības. 19 % gadījumu pēc aborta bijušas auglības problēmas, 17 % saskārušās ar citām veselības problēmām, 16 % sajutušas arī apkārtējo nosodījumu, bet 19 % nav bijušas izteiktas sekas.

Sievietes izvēli par vai pret grūtniecības saglabāšanu nereti ietekmē tuvinieku spiediens un arī ginekologa konsultācija. 11 % gadījumu ginekologs jau pirmajā vizītē, kad sieviete ir ieradusies ar grūtniecību, ir piedāvājis aborta iespējas.

29 % ginekologs izstāstījis visus riskus un piedāvājis sievietei laiku pārdomām, sniedzot atbalsta (piemēram, krīzes grūtniecības atbalsta) organizāciju kontaktus. 25 % gadījumu ginekologs ir sniedzis diskrētu atbalstu, bet respektējis sievietes vēlmi grūtniecību pārtraukt un neiejaucies viņas izvēlē. 12 % gadījumu ginekologs iepazīstinājis sievieti ar visiem aborta riskiem.

Piebilstams, ka "Māmiņu kluba" aptaujā piedalījās 500 sieviešu vecumā no 18 līdz 35 gadiem.

www.aprinkis.lv